Par atnākšanu un aiziešanu

Mana ikdiena paiet kopā ne tikai ar maniem bērniem, bet arī ar manu turpat jau 90 gadus veco vecmammu, kas pēc vectēva nāves dzīvo mūsu ģimenē. Lai arī dažādu iemeslu dēļ mums nav bijis īpaši viegli satikt, pēdējos mēnešos jūtu, ka spēju uz to paskatīties savādāk. Būšana kopā ar cilvēku, kurš tikai nesen atnācis šai pasaulē (manu 4 mēnešus veco meitiņu) savā ziņā padara skaidrākas un vieglākas attiecības ar cilvēku, kas diezgan drīz aizies no šīs pasaules.

Iespējams saņemšu pārmetumus par tik eksistenciālu un nebūt ne vienkāršu pārdomu publicēšanu vietā, kur mazu bērnu māmiņas cer izlasīt ko vieglu un patīkamu. Tomēr jāatzīst, ka šobrīd, kad izveidotas ir jau daudzas vietas, kur iespējams pulcēties klātienē un virtuāli, lai runātu par komunikāciju ar maziem un lielākiem bērniem, nezinu tādu nevienu, kur mēs varētu runāt par attiecībām ar veciem cilvēkiem - savā ziņā līdzīgi jūtīgiem un neaizsargātiem kā mazi bērni.

Un te es nedomāju pensiju vai medicīniskos jautājumus, lai cik arī svarīgi tie nebūtu. Runa ir tieši par attiecībām. Es pati un daudzi mani kolēģi esam daudzkārt uzrunājuši to, cik iejūtīgiem un uzmanīgiem būtu jābūt ar jaundzimušajiem, kuri sākotnēji slikti dzird un redz, ir ķermeniski neveikli, nespēj koordinēt savas kustības, nespēj paši par sevi parūpēties – nomazgāties, paēst, saģērbties, nespēj pārvietoties bez citu palīdzības, tai pat laikā, kuriem tik svarīga ir klusa, sargājoša un droša savu tuvāko klātbūtne kā emocionāla, tā fiziska. Mēs to par laimi zinām un daudzi no mums, cenzdamies būt labi vecāki, arī cenšas šīs bērnu vajadzības apmierināt.

Pārlasot vēlreiz tikko aprakstīto, kas attiecināms uz mazuļiem, nevar nepamanīt, ka lielā mērā ko ļoti, ļoti līdzīgu var attiecināt uz veciem cilvēkiem. Protams, ir arī atšķirības. Vecs cilvēks kādreiz tomēr ir bijis stipri varošāks, un viņa ķermeniskā nespēja, viņa bezpalīdzība un vājums bieži rada viņā arī kauna un vainas sajūtas - ko tādu, kas zīdainim ir vēl kas nezināms.

Vecs cilvēks arī bieži nav tik visādā ziņā pievilcīgs kā mazs bērns. Varbūt arī tāpēc viņa “kaprīzes” viņam ir grūtāk piedot nekā mazam bērnam. Varbūt tāpēc auklīti mazam bērnam atrast vieglāk nekā vecam cilvēkam. Bet varbūt grūtāk mums ir tāpēc, ka ne visi veci cilvēki ir salīguši mieru ar sevi, citiem un dzīvi, tādējādi padarot savas vecumdienas sev un citiem neciešamas.

Jā, tieši iekšējam mieram (saskaņai, harmonijai, līdzsvaram) ir tik milzīga nozīme gan atnākot, gan aizejot. Pa vidu starp šiem diviem lielajiem notikumiem var būt arī vētras un nemieri, jo, kā gan citādi mēs varētu attīstīties un tikt uz priekšu, taču sākumam un beigām būtu jābūt miera svētītām.

Mana dzīve ar šiem abiem cilvēkiem, no kuriem viens ir dzīves sākumā, bet otrs beigās, ir spēcīgu emociju pilna. Tas prasa daudz spēka. Garīga spēka. Reizēm arī tīri fiziska. Bet es priecājos, ka man šis spēks šai dzīves mirklī ir pietiekoši. Un vienlaikus mācos pieņemt to, ka kaut kad arī es kļūšu par bērnu saviem bērniem vai mazbērniem, bet to, kādas būs mūsu attiecības tad, nosaka tas, kas notiek ar mums tagad.

Ja vēlies padalīties ar savām pārdomām, taču negribi to darīt publiski, vari sazināties ar mani e-pastā vita@lina.lv

Vēl 1-2 vecāki var pievienoties “Bērna emocionālās audzināšanas” kursa grupai, kuras pirmā nodarbība paredzēta 16. septembrī (trešdiena), pl. 18.30. Otra šī rudens grupa plānota pirmdienās no 12. oktobra. Pieteikšanās pa tālruni 29451188.

Informācija par nodarbībām māmiņām ar mazuļiem no 6 nedēļu līdz gada vecumam, psihologa konsultācijām un psihoterapiju www.lina.lv

Foto: Anrijs Požarskis