Pankūku svētdiena jeb atvadas no eglītes

Lai gan parasti eglītes tiek novāktas ap Zvaigznes dienu, māmiņa Inga Hartika jau vakar novāca eglīti ar visiem rotājumiem.

3.janvāris

Šodien abi ar mazo kukainīti esam baigi guļavas. Mazais cēlās uz ēšanu tikai pussešos no rīta, un abi vēl nogulējām līdz pusdesmitiem. Vīrs jau no kādiem astoņiem augšā. Šis rīts vispār tāds tumšs šķita, varbūt arī tāpēc tik ilgi nogulējām abi ar mazo. Bet es BEIDZOT biju izgulējusies, pēdējās dienās man tas nebija īpaši labi izdevies.

Kamēr es iekārtojos uz mazulīša barošanu, vīrs nomainīja mazajam autiņbiksītes, papļāpāja ar viņu, un tad jau bija klāt arī mazuļa brokastu laiks. Diena varēja sākties!

Pabaroju, nomazgāju, pārģērbu mazo zaķi, tad arī paši varējām pabrokastot. Mazais tikmēr sparīgi ar rociņām un kājiņām klapēja savus grabuļus aktivitātes centriņā. Pirmo reizi pamanīju, ka viņš apzināti sniedzas pēc grabuļa. Pirms tam it kā likās, ka sniedzas, bet nešķita, ka tas notiek apzināti. Arī šodien velkam laiku starp ēdienreizēm, tā, lai starp tām būtu 2 ar pusi stundas.

Kad mazais sāka palikt niķīgs un miegains kādos pusvienpadsmitos, paņēmu viņu pie sevis klēpītī, paijāju, runājos, mierināju ar knupīti, līdz mazais iemiga. Vīrs pa to laiku sāka vākt nost eglīti, kā bijām norunājuši - janvāra pirmajā svētdienā. Abi atzinām, ka pilnīgi žēl paliek vākt nost tādu smuku eglīti. Lasīja nost eglīšu mantiņas, lampiņas, svečturīšus.. Egles apakšā bija krāsainās virtenes, kurās tīties tik ļoti bija iemīlējis kaķis. Arī viņam noteikti egles pietrūks. Tā jau viņam bija lielā draudzene. Vīrs ar šķērēm grieza nost zariņus pa vienam un lika tos maisiņā, kamēr no eglītes vairs nebija ne miņas, vien mazais Maxima maisiņš ar egļu zariņiem. Tik liela bija mūsu eglīte, un tagad tās vairs nav. Nekas, nākošgad rotāšanā piedalīsies arī Artuss, nopirksim viņam galotnes rotājumu un katru gadu to uzlikt eglītes galotnē būs viņa mazais darbiņš.

Pusdienlaiks nu būs klāt, šodien ģērbsimies vēl siltāk. Pareizi jau te reiz rakstīja - "nav ārā iešanai nepiemērotu apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs". Tas nekas, ka varbūt pēc spoka izskatīšos tā satuntulēta, toties man nebūs auksti, un mazais zaķis būs bijis svaigā gaisā.

Pabaroju mazo raušuku. Paēdis no vienas krūts, pats palaida vaļā, bet vēl tā kā kaut ko ķerstīja, rokas jau, pirmām kārtām. Devu atkal to pašu, īsti apmierināts nebija. Nodomāju, droši vien tas pats, kas vakar - viņam gribas, lai tek tā riktīgi, mazliet paslinko uz zīšanu. Nu nekas, iedevu otru, no tās vēl uzēda kārtīgi (jo tur taču uzreiz riktīgi tecēja :)! ) un tad varējām taisīties uz ārā iešanu.

Šodien apģērbos siltāk, uzvilku arī zeķbikses, un tādu kā mētelīti līdz celim, nekāds superstilīgais jau nebija (tāpēc jau arī skapī vien stāvēja), bet vismaz zināju, ka būs silti un nekļūdījos. Ja vīram vēl bija auksti, tad man bija riktīgi silti, nenosalu ne brīdi. Tiešām patīkami bija staigāt, ja nav jāsalst. Vīram jau arī tikai kāju stilbi sala, tāpat kā vakar. Viņš jau zeķbikses vilkt nevar :D. Ārā tiešām bija pie sala, -10 grādi varētu būt. Spīdēja ļoti spoža saulīte. Saulē vizēja sniedziņš, kas zem kājām gurkstēja. Tā šoziem bija pirmo reizi, jo visu laiku bija tāds kā slapjš sniegs, nevis kā šodien -sauss. Vietām likās, kā mākslīgais :D. Tik viegls un irdens.

Nostaigājām mazliet vairāk kā stundiņu, mazais čuč vēl tagad kombinezonā, attaisīju vaļā, lai nav par karstu. Bet mums būs pankūku svētdiena :D.

Kombinezonā Artusiņš nočučēja gandrīz stundiņu. Pa to laiku ar vīru paspējām padarīt mājas darbiņus, es sakopu virtuvi, nomazgāju traukus, sacepu pankūkas, vīrs šeptējās gar šķūnīša atslēgu, kaut ko mašīnai lejā tur pārbaudīja, uznāca augšā, piekārtoja viesistabu. Un tad jau arī mazais rausis bija augšā. Pabaroju mazo, paēdām paši.

{pic:1}

Mājās jau nekad netrūkst darbiņu, ko padarīt, bet īpaši rosīgas mums ir svētdienas. Pēc pusdienām mazais aktīvi spēlējās savā centriņā, priecājās no visas sirds, es slaucīju putekļus, vīrs izsūca paklājus un berza koridora paklāju. Pēc tam mainījāmies lomām, viņš pie mazā bija, es gāju slaucīt kāpņu telpu, pēc tam izkarināju izmazgātās drēbes. Un atkal ar mazo pačubinājos. Pa to laiku vīrs mazgāja kāpņu telpu. Pēc darbiem beidzot kopā varējām atvilkt elpu viesistabas dīvānā.

{pic:2}

Mazais arī pēcpusdienā nečučēja. Visu laiku spēlējās. Un mēģināja apzināti paņemt rociņās grabuli. Oskars to turēja savā rokā virs mazulīša, mazais sparīgi vicināja rokas gar grabuli, cenzdamies tam pieskarties, gribēju nobildēt, bet, kā fočēju, tā mazajam rociņas jau nolaistas, un tā vairākas reizes. Nosmējāmies, ka es piekusu fočēt, mazais piekusa sniegties pēc grabuļa un vīrs piekusa viņu turēt :). Un, protams, kad fotoaparāts tika nolikts, mazajam sāka vairāk interesēt tuvumā esošais grabulis.

{pic:3}

Kad mazais kļuva pusstundu pirms ēdienreizes niķīgs, raudulīgs, nemocīju viņu, negaidīju, kad paies tās divarpusstundas, baroju, kā bija līdz šim. No pagājušās ēdienreizes bija pagājušas 2 stundas. Bet nākamā ēdienreize gan bija atkal pēc divarpus stundām :). Pamazām, pamazām un mums izdosies.

Ir jau vakars, pabaroju mazo, domāju, šis pačučēs vēl pirms vannas, ieliku aizmigušu gultiņā, pēc minūtes jau acis vaļā. Ieraudzīja tuvojamies Oskaru, uzreiz sāka smaidīt :). Maziņš žuļiks :).

Pusdeviņos novannojām mazo prieka bumbulīti, pēc vanniņas gan prieciņš saruka, jo tomēr pa dienu vien gulēts, vakarā  - nemaz, Miedziņš darīja savu. Pabaroju mazo niķulīti, viņš jau ēšanas beigās iemiga, tad nu varēju nest uz gultiņu. Mazulis savus darbiņus apdarījis, kārtīgs un tīrs čuč, nu ir laiks nomazgāties arī mums un tad, kā saka – „pa gultām”! :)