Paldies tev, mamm!

Elizabeti gaidīja visi- it īpaši vecvecāki, jo viņa bija viņu pirmais mazbērns- diemžēl neviens vectētiņš mazo Elīzu tā arī nespēja ieraudzīt, jo pāragri atvadījās un aizgāja uz mūža mājām, bet mana meita ir bagāta ar sieviešu dzimuma vecvecākiem, jo, kā jau tiku iepriekš rakstījusi- Elīzai ir Omīte (tā ir mana brīnišķigā mamma, mūsu balsts un glābiņš- arī lielā strostētāja), Vecā mamma (Elizabetes tēta mamma).

Elizabete ar savu Grosīti

Elīzu sagaidīja arī Grosīte (mana vecmamma, kas tagad uz mazo Elīzu raugās pār mākoņa maliņai, bet atstāja Elizabetei daudz vilnas zeķu un cimdu, pašas adītu, lai silda mazo peku vējainos ziemas vakaros) un tad vēl mums ir vecvecmamma (tēta vecā mamma).

Vecvecāki paši par sevi ir īpaši. Elīzai ir paveicies- viņai vecvecāki nav centušīes maisīties un mācīt, kā tagad pareizi jāaudzina, bet gan pati mamma ir lūgusi padomu Omei, kā viņa rīkotos šādā situācijā.

Arī par kristībām- līdz šim biju luterānis- visa mana ģimene ir luterāņu draudzei piederīgi, atceros, kad zvanīju Elīzas Grosītei un teicu, ka esmu nolemusi mainīt ticību, gan sev gan bērnam- viņas balsī bija jaušams tāds, ka apmulsums un neizpratne, bet mūsu Grosīte neiebilda- sagaidīja kristības- iespējams, to viņas sirds ļoti vēlējās, un tad arī atvadījās no savas mazmazmeitiņas.

Elizabete un vecā mamma

Vecvecāki ir vairāk balsts pašim vecākiem, to varu teikt par savas meitas Omīti, protams, ka mazā Elizabete ir viņas mīlule un lutekle, bet tai pat laikā, mums nerodas konfliktsituācijas, ka Ome viņai ko vairāk ļautu, kā es- viņa tieši pretēji- brīžiem pat uzmana un neizlaiž no acīm.

Pateicoties savai Omei, Elizabete ļoti daudz ko arī apgūst, kā, piemēram, manai meitai, sākotnēji, kad sākām iet uz podiņa (esmu vairāk veco audzināšanas metožu piekritēja un uz poda liku pirms gada), no poda bija bail, taču Omīte uz poda lika MU- MŪ, Elizabetes mantu, kuram podiņš ļoti patika un mana maza peka arī sēdēja uz poda pēc MU-MŪ.

Arī mūsu vecākiem, tagad Elizabetes vecvecākiem man ir jāpasakās par manu stingro cenšanos ievērot visas tradīcijas, tas ir: raudzības tikai pēc trim mēnešiem, kristības, ziemassvētki ir ģimenes svētki, lieldienas, kad dārzā meklējam olas un, protams, mūsu tradicionālā šūpuļdziesma, kuru dziedāja man, manai mammai- tā dziesma ir gājusi no paaudzes paaudzē mūsu ģimenē.

Elizabetes Ome bieži piemin, ka kāreiz, viņa jau šai vecumā būtu pensijā un varētu dienu no dienas būt kopā ar savu mazo mazmeitiņu, tad tagad ir jāizlīdzās tikai ar brīvdienām un atvaļinājumiem, kurus, jā, tik tiešām Elīza ar Omi bauda uz pilnu klapi... :)

Elizabete, Omīte un Elizabetes nu jau, krusttēva krustmāte

Vecvecāki ir kas īpašs- viņiem, kā vecākiem ir lielas rūpes par mazo atvasīti, bet daļēji samazinās atbildības nasta, pluss ir gūta milzīga pieredze dzīves gaitā, kas ir pareizāk un kas nav vēlams, tāpēc es esmu no tām mammām, kas ieklausās vecāka gada gājuma cilvēkos, jo viņi ir pelnījuši cieņu jau par to vien, ka ir mums blakus un ka ir izaudzinājuši mūs par tik labiem cilvēkiem...

Tas- laikam jāsaka tā- paldies tev, mammu!