Šķiet, senām lietām, tostarp arī rotaļlietām piemīt īpašs strāvojums. Arī mans dēlēns tika pie divām vairāk nekā 25 gadus vecām rotaļlietām, kas piederējušas viņa tētim.
Atceros, ka tad, kad mazulis tikko sāka sniegties pēc mantiņām, tad pirmā doma bija – jāiegādājas kāds jauks grabulis. Taču apstaigājot tuvējo veikalu bēbīšnodaļas, sapratu, ka pavisam vienkāršu un ļoti vieglu grabuli bēbim ir grūti nopirkt. Daudzi grabulīši mazam bēbim likās par smagu, citi atkal grūti satverami. Vēl citi vairāk līdzinājās mīkstajām mantām, bija pat tādi, kas piespiežot pogu, raidīja ārā visvisādas skaņas, kas tādu mazu bēbi 2-3 mēnešu vecumā drīzāk nobiedētu, nekā iepriecinātu. Pēc vairāku grabuļu stendu izstaigāšanas tomēr izdevās atrast ko piemērotu. Un Ernestam sākās „grabināmās” dienas.
Kādā vēsā un lietainā rudens vakarā devāmies apciemot Ernesta vecmāmiņu. Vecmāmiņa bija sagatvojusi pārsteigumu – pasniedza mazulim rotaļlietas, ar ko, zīdainītis būdams, spēlējies Ernija tētis.( Iespējams, ka arī kādai MK mammai šāds grabulis kādreiz piederējis)
Ernestam mantiņas uzreiz iepatikās. Jāsaka, ka atšķirībā no daudzām šobrīd veikalos nopērkamajām mantiņām (nesaku, ka visām), grabulīši bija ļoti viegli un bez jebkādām grūtībām satverami.
Tāpat arī manas mammas mājās Ernestu jau gaida manas kādreiz tik mīļās rotaļlietas – kluči, bitīšu kolekcija un vēl visādi brīnumi. Tāpat arī manas mīļākās bērnības dienu grāmatas – par Pifu, Zīļuku un gariņiem.
Paskatoties uz šīm mantiņām un to, kā mazais ar tām spēlējas ,pārņem tāda īpaša sajūta. Tāda pati, kā garāžā atverot aizpakotās kastes un pārcilājot savas bērnības rotaļlietas. Zinu, ka arī Ernesta pirmās mantiņas saglabāšu, lai viņš tās varētu parādīt saviem bērniem...
Mana mamma ir saglabājusi manas lelles. Atceros vēl, kā pati ar viņām spēlējos, ķemmēju matus, ģērbu, baroju. Un nu tām rotaļājas mana meitiņa. Jocīgi... 😀