Mūsu pirmā nedēļa dārziņā

Mūsu pirmā nedēļa dārziņā aizvadīta godam. Kā tā sākās, es jau rakstīju, bet nu nedaudz par to, kā beidzās.

Tad nu pirmās dienas viss ok. Bet tad pienāca nedēļas vidus - trešdiena, un tad sākās!

Saģērbāmies, gājām uz dārziņu, it kā viss kārtībā, pat pa trepēm uzskrēja diezgan priecīgs. Bet tad, kad sākām ģērbties, sākās tāda maza pīkstēšana. "Mamma, nāc dārziņā!" Ik pa laikam izskanēja. Bet nu es jau dārziņā palikt nevaru, man jāstrādā, tad nu arī Adrianam to pateicu, iedevu buču un attā. Bet tad tik sākās, stāv mazais džekiņš pie durvīm, raud, rāda attā, saka - " ej, mamma, uz darbiņu" , bet asaras birst.

Saprot, ka mamma ies prom, ka jāpaliek, bet vienalga skumji.

Ceturtdien jau mājās sākās maza čīkstēšana un visu laiku centās man pateikt, ka dārziņā ir labi, bet gribās, lai mamma arī tur paliek.

Un tad nāca piektdiena. Piektdienā bija skriešana jau no paša rīta, jo man bija ātrāk jābūt darbā un jau no paša rīta tāds mazs čīkstulis man bija mājās. Uz dārziņu doties jau neatteicās, gribēja, bet visu ceļu raudāja, ģērbjoties arī raudāja, un nepalīdzēja nekas. Teicu, ka tētis nāks pakaļ, ies ārā uz laukumiņu. Uz mirkli miers, un atkal lielā raudāšana. Bet pats trakākais bija kad devos prom, buču iedeva, bet gribēja nākt man pakaļ. Labi, ka audzinātāja tāda feina, pasauca uzreiz pie sevis  samīļoties, un Adrians arī aizskrēja un iekāpa klēpī.

Pēc manas aiziešanas jau ir miers, tikai ik pa laikam prasot mammu. Tomēr es uzskatu, ka viss ir kārtībā, jo, kad prasam vai iesim uz dārziņu, viņš saka jā; dārziņā iet gulēt, ēd, iet uz podiņa, ne par ko neprotestē. Tā kā jāsaņemas un jācer, ka pieradīs un raudāšana arī beigsies.

Pastāsti, kā jūsmājās notiek vai notika adaptācija bērnudārzam un laimē rotaļlietu Mr.Bucket no XS rotaļlietām! Iesūti ziņu šeit!