Metode pastaigām ar visurgājēju

Kādu laiku atpakaļ rakstīju, kā mūsu mīļais puika, ejot pastaigās ar kājām, parasti cenšas pazust no redzesloka, patstāvīgi apgūstot pasauli. Mazais bēglis – tā es parasti viņu dēvēju, kad mēģināju sasaukt atpakaļ. Vairākkārt tiku mierināta no apkārtējo puses, ka sāks baidīties, ka drīz jau tik traki nebēgs un līdzīgi. Jāatzīst, tad mani nekā neuzmundrināja, jo man vajadzēja risinājumu šeit un tagad. Taču, ziniet, pienāca tas mirklis!

Pagāja kāds pusotrs vai divi mēneši no dienas, kopš biju visvairāk nokreņķējusies, kā gan man ar mazo iet pastaigās, te pēkšņi vienā dienā jūtu – viņš sācis baiļoties. Tā arī saka, ka viņam bail – bail no braucošas mašīnas, no pretī nākošiem svešiem cilvēkiem, vien dzīvniekiem skrien klāt kā negudrs, arī peļķes un lielākas ūdenskrātuves pievelk kā magnēts. Sāka pat iedarboties tāda mana rīcība, ka, ja nenāk mājās, pati eju kāpņutelpā, atstājot vaļā durvis (lai neaizslēdzas ar koda atslēgu), pēc sekundēm 30 mans jauneklis arī jau nāk, lai gan agrāk būtu gaidījusi minūtes 15 un vairāk, kamēr viņš izpēta visas citas daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpas, līdz iegriežas savā un sāk kāpt pa trepēm uz dzīvokli.

Nu, lūk, bet vairāk par manu metodi. Vienā savā pastaigas metožu meklēšanā sanāca saruna ar draudzeni, kura strādā par auklīti bērnudārzā pie 3gadīgiem un lielākiem bērniem. Viņa ieteica, lai paņemu aukliņu, galos uztaisu cilpiņas un šādi ejam pastaigāties. Varot izdomāt pasaku par brīnumaukliņu, kura kaut kur ved, diemžēl tik radoši es tam nepiegāju. Ņēmu metru garu aukliņu, uzsēju cilpiņas un, tā kā bērns redzējis bērnudārza bērnus pastaigā, arī ejot pie aukliņas, sarunāju, ka mēs tagad pastaigāsimies kā viņi – vienu galu turēšu es, otru - viņš. Protams, izskaidroju arī, ka šī aukliņa domāta tādēļ, ka viņš no mammas bēg, ka tā mamma jutīs, kur viņš iet un viņš nepaskries zem braucošām mašīnām.

Kad viņam apnīk aukliņu nest, sarunāju apsiet ap roku – cilpiņai izveru cauri otru aukliņas galu, rezultātā panāku to, ka brīdī, kad bērns grasās bēgt vai skriet absolūti veselībai un dzīvībai bīstamā virzienā, aukliņa savelkas. Izlausās mazliet nežēlīgi? Tik traki nav, jo līdz ko viņš sajūt šo savilkšanos, apstājas un aukliņa atbrīvojas, tādējādi sāpes sev nenodara. Kas galvenais – viņš ir dzīvs un vesels, un arī mana sirds beidzot ir mierīga, ka varu ar viņu iziet jau garākā pastaigā ar kājām, tā kā pēdējā laikā jutu, ka ratu stumšana ar tik smagu bērnu sāk atsaukties uz muguras veselību. Šādi arī ir atrisinājusies problēma ar rokas nedošanu pastaigā, vien tad, kad man nepieciešams, lai viņš ir tuvāk, piemēram, uz šaura trotuāra, aukliņu saīsinu.

Ļoti nopietni apsvēru domu par tā saucamās pavadiņas iegādi. Diemžēl Latvijas tirgū pieejamās šķita pietiekami nepievilcīgas, savukārt, sūtīt no ārzemēm salīdzinoši īsam lietošanas laikam (bērns rudenī uzsāks bērnudārza gaitas, pieņemu, tas viesīs izmaiņas) šķita nesamērīgs ieguldījums. Ja tomēr rudens nenesīs nekāda izmaiņas, atkal pārdomāšu pavadiņas iegādi, jo laukā tomēr jāiet!