Mazas lietas dara lielu darbu...

Tik sen nebiju braukusi ar sabiedrisko transportu, bet tā kā man ar meitenēm bija ārstu dienas, nācās izmantot šo pakalpojumu.

Un nonācu pie vairākām atziņām. Īsti nezinu, vai vainīgs silti vasarīgais gaiss, spožā saule, saldā ābeļziedu smarža vai krīze. Bet varbūt sauklis "Par labāku Latviju!" ir atradis dzirdīgas ausis. No tiesas- biju patīkami pārsteikta par sabiedrību. Atminos, vēl pirms diviem gadiem savus ratus varēju celt un vilkt pūsdama, elsdama. Nemaz nerunājot par autobusu nepiebraukšanu pie ietves un grīdas nolaišanu- vienu vārdu sakot , cilvēku atsaucība bija ļot saldi iesnaudusies.

Vipirms jau autobuss- 40. autobusa šoferīši mani priecēja ar savu rūpibu un uzmanību atvieglojot gan iekāpšanu, gan izkāpšanu. Un līdzcilvēki, nelūdzot paši kļuvuši atsaucīgi. Arī pie ārsta mokošie 40 pakāpieni man bija tīrais nieks- kādam garām skrienošam vīrietim tas šķita pašsaprotami, pat nevaicājot vai man nepieciešama palīdzība, līdzēja ar ratu uznešanu. Prom ejot, kāda māmiņa nopakaļ sauca "Pagaidiet, mēs taču kopā tos ratus nonesīsim. Nav jau mums mammām tik viegli ar ratiem visur izgrozīties".

Un šodien - ar lielo meitu braucot, kāds vīrietis uzreiz piedāvāja mums savu vietu un pat apvaicājās, vai nepūš no tiko atvērtā loga. Un tirgū tik laipna pārdevēja, garām ejošā tante tik piemīlīgi jūsmoja par manu gaumīgi saposto meitu, pasniece tik smaidīga... Vienu brīdi pat gribējas vaicāt- vai sācies kāds laipnības maratons.

Mājās braucot, atobusā iekāpa kāds zēns - vairāk kā desmit gadi viņam nebija. Un man sejā iezagās liels, plats smaids- viņš kā ists džentlmenis izturējās pret sirmām kundzītēm. Ne tikai piedāvājot vietu, bet izlīdzot ar e- talonu. Un viņam neviens pat neko nelūdza- tas bija tik skaisti.

Un tad tāda atziņa radās- jā, mūsu nākotne ir mūsu bērni. Kāda tā būs, tas tikai atkarīgs tikai no mums- kas bus tas, ko mēs viņos ieaudzināsim. Un tas nemaz nav grūti pateikt paldies un lūdzu, labdien un uz redzēšanos. Tik daudz un vienlaikus tik viegli. No mums pašiem ir atkarīgs kādā valstī un sabiedrībā dzīvosim, un kādi līdzpilsoņi būs mūsu bērni. Jā, mani notikumi varbūt nav nekas liels un tie nav ekstravaganti piedzivojumi. Bet man tas bija , kas liels- tā bija brīnišķīga apziņa , ka neskatoties uz grūtībām, cilvēki nav nocietinājušies, tajos ir bezgala daudz mīlestīpas.

Lai gan tos cilvēkus ,visticamāk nekad nesatikšu, viņi bija manas dienas lielais un labais notikums. Un man ir liels prieks un lepnums , ka tieši viņus es satiku.

Jauku jums visām dienu un daudz labu cilvēku šajā dienā!

***
Pastāsti par saviem novērojumiem, pieredzi ar līdzcilvēkiem, iesūtot ziņu šeit!