Manas atmiņas par skaisto gaidīšanas laiku

Manas atmiņas par skaisto gaidīšanas laiku sākas 2007. gada 27.oktobrī. Es rosījos pa mājām gatavoju vakariņas savam draugam.

 

 

Draugs mājās ieradās smaidīgs un ar šampanieti. Kopīgi paēdām vakariņas un iemalkojām šampanieti runājāmies par dzīvi, par mūsu attiecībām. Vīrs teica, ka mīl mani nu jau esam 7 gadus kopā. Tad pēkšņi viņš piecēlās kājās un teica, ka lai uzgaidu! Viņš drīz atgriezīsies. Es nesapratu, kas notiek???

 

 

Pagāja ilgs laiks, apmēram pusstunda, es zvanu draugam. Draugs atbild, lai nesatraucos viņš drīz būs. Es gaidīju... Pagāja stunda veras durvis un mans draugs nāk pa durvīm ar veselu klēpi baltām rozēm. Es biju ļoti patīkami pārsteigta. Tad draugs izvelk no kabatas mazu sarkanu kastīti atver un tur iekšā gredzentiņš! Draugs saka: „Vai Tu kļūsi par manu sievu?” Es stāvēju kādu laiciņu klusu. Tad atbildēju: „Jā, mīļais, protams, esmu ar mieru!” Tad draugs mani noskūpstīja. Bildinājumam par godu iedzērām šampanieti. Tad sēdāmies pie galda un runājāmies. Es jautāju: „Kā Tu izlēmi mani bildināt ? Tu tik ilgu laiku gaidīji?” Uz ko mans draugs atbildēja: „Es gaidīju piemērotu brīdi un gribēju būt drošs par mūsu nākotni”.

 

 

Draugs sāka skaidrot, ka tagad mums ir kur dzīvot, ir izglītība, darbs! Man vajadzēja būt drošam, ka varu Tevi nodrošināt ar visu, kas ir nepieciešams. Protams, es gribu arī bērnus. Tā mēs runājām un sākām domāt arī datumu , kad taisāmies precēties. Abi kopā nolēmām 2008. gada 21.jūlijā teikt viens otram „Jā „vārdu! Šis datums mums ir nozīmīgs, jo pirms 7 gadiem mēs 21.jūlijā iepazināmies.

 

 

Tad sākām domāt kas būs mūsu vedēji, izlēmām, ka vīra brālis ar sievu. Tajā vakarā kā noslēgums bija romantiska mīlas un kaisles nakts kā rezultātā pēc 4 nedēļām es paliku stāvoklī. Tajā naktī mēs nolēmām neizsargāties un, ja liktenis būs lēmis pieteiksies bērniņš. Es pirms taisīju pārbaudes grūtniecības testu biju pārliecināta, ka esmu stāvoklī. Es vienkārši to sajutu nemāku to izskaidrot?! Vēl es zināju, ka noteikti būs dēls.

 

 

Pirmo testu es uztaisīju nepareizi, nepagaidīju- redzēju vienu svītriņu un uzreiz izmetu laukā. Nākošajā dienā nolēmu no rīta uztaisīt atkārtotu testu. Iekšējs nemiers un patīkams satraukums mani tirdīja. Aizgāju atpakaļ gulēt un atstāju testu uz vannas istabas galdiņa. Pamodos un gāju skatīties un jā maza bāla sarkana svītriņa bija testā!

 

 

 Es biju tik laimīga, urā, bet tajā pašā laikā arī satraukta, nobijusies. Sagaidīju mājās draugu un parādīju testa rezultātu. Draugs bija ļoti priecīgs. Tā vakara drauga smaidu neaizmirsīšu- izstaroja tādu apmierinātību! Tad draugs jautāja, ko darām ar kāzām? Es minēju, ka būs jāatliek, jo tieši 21.julijs ir noteikts kā bērna dzimšanas datums. Draugs paskatījās uz mani un noteica, ka tas gan ir interesanti 21.datums kļūst arvien nozīmīgāks datums mūsu kopdzīvē. Tad vīrs teica, ka jāzvana vedējiem un jāsaka, ka kāzas tiek pārceltas uz ātrāku laiku. Es biju ar mieru. Vedēji nesaprata, ka paziņojām, ka no 21.jūlija kāzas tiek pārceltas uz februāri. Kad teicām, ka 21.jūlijā man ir paredzēts dzemdēt mūsu bērnu vedēji bija patīkami pārsteigti un mūs apsveica!

 

 

{smallpic:7}

 

 

Tā nu pirmie 4 grūtniecības mēneši pagāja man patīkamā satraukumā. Pat tas , ka mani mocīja nelaba dūša no rītiem, nebojāja man prieku par to, ka būšu māmiņa savam gaidāmajam mazulim. Es zināju, ka parasti jaunās māmiņas pirmajos 4 mēnešos nepērk neko mazulītim, bet es iegāju grāmatnīcā un nopirku pirmo pasaku grāmatu, ko arī vēlāk cītīgi katru vakaru lasīju savam mazulim un draugam.

 

 

Pašsajūta no rītiem bija slikta, bet es uz darbu braucu. Darbā priekšniece bija atsaucīga un mani nemocīja, palīdzēja izveidot elastīgāku darba grafiku. Tas tāpēc, ka es darbā nevarēju pastrādāt agri no rītiem, jo ilgu laiku pavadīju tikai WC. Es ar nelabu dūšu mocījos visus 9 mēnešus periodiski. Pienāca laiks izvēlēties slimnīcu un ārstu, kas mani uzraudzīs visu atlikušo grūtniecības periodu. Izvēlējos, ka dzemdēšu Jelgavas slimnīcā un tur arī pie vecmātes Sanitas stāšos uzskaitē. Vecmāte Sanita piekrita un mani uzraudzīja. Es biju patiešām satraukusies, ka ļoti krītos svarā. Vecmāte mani mierināja un teica, ka ar mazuli viss ir kārtībā . Tad nav par ko satraukties, jo kas teica, ka noteikti jābūt liekajam svaram?

 

 

Atceros, ka draugs bija līdzi uz pirmo USG. Tas bija tik satraucošs un emocionāls brīdis. Dakteris smalki visu mums apskaidroja, parādīja mums mūsu bērniņu. Tad dakteris jautāja: „Ko topošais tētis vēlas meitiņu vai dēlu? „Uz ko mans draugs atbildēja:” Ka esot vienalga meitiņa vai dēls , ka tik vesels bērniņš būtu” Kad mans topošais vīrs un bērna tēvs to pateica es sapratu, cik ļoti es viņu Mīlu! Man tik ļoti ir paveicies ar manu topošo vīriņu un bērna tēti! Sapratu arī , ka esmu izdarījusi pareizu izvēli saistot savu dzīvi tieši ar viņu.

 

 

Laiks gāja un pienāca kāzu diena, tuvojās 18. grūtniecības nedēļa uz beigām. Es biju patiesi laimīga, jo būšu arī sieva ne tikai mamma. Kāzu dienā es pirmo reizi sajutu bērna kustības. Tas bija tik satraucoši, tā kā tauriņi vai burbuļotu viegli vēders. Bērniņš uzdāvināja mums dāvanu kāzu dienā! Jutos labi un kārtīgi izdancojos savās kāzās. Pēc kāzām devāmies kāzu ceļojumā uz Ēģipti . Iepriekš visu smalki un sīki noskaidroju pie vecmātes un papildus konsultējos ar savu ginekologu. Man ļāva lidot , jo analīzes bija labas un es pati jutos lieliski. Pirmajā grūtniecības trimestrī vajadzēja diemžēl nodot analīzes ģenētiskajā centrā. Bet es pēc šīs mokošās procedūras uzzināju sava bērna dzimumu 100%. Man pavēstīja, ka man būs dēls .Manas aizdomas un intuīcija apstiprinājās.

 

 

{smallpic:1}

 

 

{smallpic:2}

 

 

Es ar nepacietību gaidīju, kad man sāks augt puncis! Vīrs jau sāka jautāt vai tik esmu stāvoklī? Tā kā strauji kritos svarā puncis neauga. Bet es nebēdājos, jo varēju izbaudīt to, ka esmu slaida un varu vilkt skaistas kleitas un svārkus. Visu grūtniecības iesākumu un arī turpmāko laiku man no ēdieniem gribējās čilli piparus un sāļus ēdienus. Saldumus vispār negribēju pat slikta dūša bija no šokolādes. Kaut pirms grūtniecības biju saldummīle. No asajiem ēdieniem nebija nekādu diskomforta sajūtas. Vienīgi vannā gan man nepatika iet, jo vēders dīvaini jutās. Es vairāk dušā gāju.

 

 

{smallpic:3}

 

 

Visu grūtniecības periodu, cik atceros, pucējos un sekoju līdzi tam kā es izskatos. Daudz interesējos par sava mazuļa attīstību. Vīrs arī izrādīja interesi, kā es un mazais jūtas. Mans grūtniecības laiks paskrēja tik ātri. Parasti esmu dzirdējusi , ka grūtnieces čīkst, ka 9 mēneši ir gari un mokoši. Man grūtniecība paskrēja vēja spārniem.

 

 

Nepaspēju pamanīt, kā pienāca dekrēts- maija mēnesis. Biju tik laimīga, ka vairs nav jāiet uz darbu, ka varu pastaigāties un baudīt pavasari un vasaras tuvošanos. Tagad arī sākām ar vīru domāt vārdu savam dēliņam. Ilgi un daudz šķirstījām kalendāru un vienojāmies, ka mūsu dēlu sauksim par Rodrigo! Vasaras sākumā vīrs mani atkal patīkami pārsteidza, jo bija man nopircis mašīnu skaistu sarkanu džipiņu. Vīrs teica, ka mašīna būs labs palīgs un varēšu visur aizbraukt kopā ar dēliņu.

 

 

Iepriekš es braukāju ar vīra vieglo mašīnu. Visu savu grūtniecību es braukāju ar mašīnu. Savukārt tagad turpināju to darīt arvien biežāk, jo bija dekrēta atvaļinājums, un manas draudzenes dzīvoja Jūrmalā, pati es Jelgavā. Gāju uz izstādēm interesējos par mākslu un klasisko mūziku. Man nemaz nebija garlaicīgi, jo es varēju pati sevi nodarbināt, baudīt skaisto laiku. Vislabāk man patika ar vīru pastaigāties Jūrmalā gar jūru, arī mežā pastaigas bija patīkamas. Kopumā katru dienu es daudz staigāju svaigā gaisā. Tikai 7 grūtniecības mēnesī uz beigām man bija pamanāms puncis. Analīzes bija laba, asinsspiediens normāls. Tuvojās vasara un arī jauno vecāku dzemdību kursi.

 

 

{smallpic:4}

 

 

{smallpic:5}

 

 

Abi ar vīru nolēmām, ka mums būs ģimenes dzemdības. Vīrs bija ar mieru būt ar mani kopā līdz pēdējam izstumšanas periodam. Es arī biju ar to mierā, jo uzskatu, ka neko nevajag uzspiest. Pats galvenais, ka pašā grūtākajā un emocionālākajā periodā vīrs būs ar mani kopā. Gājām kopā uz kursiem. Kursos bija diezgan dīvaini, jo man vienmēr pajautāja vai tiešām man ir 34. grūtniecības nedēļā? Jo puncis salīdzinot ar citām māmiņām bija maziņš.

 

 

Vakaros parasti mans vīrs iejutās tēva lomā, stāstīja dēliņam, kāds ārpus punča ir laiks, ko mēs abi darām. Vīrs daudz runājās ar dēliņu un dēls vienmēr reaģēja uz tēva pieskārieniem un balsi iedunkājot mammas punci.

 

 

Bija kārtēja vizīte pie mana ginekologa, piektdienā, 2008. gada 18. jūlijā. Mēs dzīvojam Jelgavā, bet savu ginekologu es nemainīju, braucām pie viņa uz Jūrmalu. Vīrs mani aizveda uz Dubultu doktorātu, kur pieņēma mans ginekologs R. Parādnieks. Biju patīkami saviļņota, jo bija kārtējā USG. Dakteris apjautājās, kā es jūtos vai ir kādas sūdzības? Es atbildēju, ka jūtos labi, vienīgi uz tualeti ļoti bieži jāstaigā.

 

 

Dakteris mani izmeklēja. Vīrs jautāja, vai viss ir kārtībā? Uz ko dakteris atbildēja, ka mamma un mazulis jūtas labi, vienīgi augļūdeņi esot samazināti, nedrīkst pārstaigāt . Dzemdību datums bija zināms — 21.jūlijs. Ginekologs mani brīdināja, ja līdz 28.jūlijam nesāksies dzemdības, būs jāstimulē. Par to es un vīrs nebijām priecīgi, jo gribējām, lai mazulis dzimst pats.

 

 

Aizbraucām mājās. Pa ceļam vīrs mani mierināja un teica, ka viss  būšot labi. Viņš sāka paijāt vēderu un runāt ar dēliņu. Vīrs teica: „Mazais sarunāsim, ka Tu nāksi šajā pasaulē pats?! Mēs ar māmiņu Tevi gaidām, lai samīļotu!” Tad nu manā puncī dēliņš sāka palikt kustīgs, laikam saprata, ko tētis teica!:-)  Piektdienas vakarā Es cītīgi ēdu arbūzu. Ciemos atbrauca ģimenes draugi. Pasēdējām, paēdām un vīrieši gribēja nedaudz iedzert. Vīrs pieliecās pie vēdera un teica dēliņam: „Šovakar vēl vari atpūsties dēliņ, tētis arī atpūtīsies.”

 

 

Pienāca sestdienas rīts. Piecēlāmies 9:30, vīrs uztaisīja brokastis. Savukārt es tikmēr baudīju dušu. Visu nakti biju slikti gulējusi, jo apēstais arbūzs, un vēl uz nakti, nebija diez ko prātīgi! Sākām ar vīru domāt, ko darīsim šodien? Ārā bija skaista saulaina un karsta diena! Izdomājām braukt uz Jūrmalu. Jūrmalā notika Jomas ielas svētki. Šie svētki mums ar vīru ir nozīmīgi un sentimentāli. Pirms 7 gadiem Jomas ielas svētkos mēs iepazināmies.

 

 

Posāmies braukt uz Jūrmalu, man atkal visu laiku vajadzēja uz tualeti, arī urīnu bija grūti saturēt. Biju apmainījusi jau  vairākus biksīšu ieliktnīšus. Kad pulkstenis rādīja 14:00, izdomāju, ka ieiešu vēlreiz dušā pirms braukšu uz Jūrmalu. Vīrs pa to laiku sazvanīja draugus Jūrmalā, lai mums ir kompānija. Kad  izkāpu no dušas, skatos vannā kaut kādas gaišas caurspīdīgas gļotas, kurā ir gaišas asins piejaukums! Nesapratu, kas notiek!?

 

 

Vecmāte man sīki un smalki bija izstāstījusi kādiem augļūdeņiem ir jābūt un kādiem nav jābūt! Tad arī sāku saprast, kāpēc man muguru jau kādu stundu velk tā kā uz mēnešreizēm. Pēc pusstundas 14:30 sāka vilkt arī vēderu, bet viegli, viegli! Teicu vīram — zini, laikam nevajag braukt uz Jūrmalu, man tādas dīvainas sajūtas vēderā. Apgūlos gultā un ieklausījos savā ķermenī. Pēc pusstundas atkal uznāca viegla sāpīte. To pat nevarēja īsti saukt par sāpīti. Un uzreiz kaut kāds plunkšķis nolija pa kāju. Daudzuma ziņā tā bija pus krūzīte ūdens. Saucu vīru, lai atnes dvieļus. Sapakojos ar dvieļiem un15:00 zvanīju savai vecmātei.

 

 

Kad paziņoju, ka varam braukt uz slimnīcu, vīrs bija priecīgs. Sataisīju matus, uzvilku kleitu, pazvanīju mammai un pateicu, ka dodos uz slimnīcu. Vīrs paņēma somu un devāmies uz mašīnu. Es biju tik priecīga un smaidīju, vīrs man visu laiku prasīja: “Kā Tu vari būt tik mierīga?” Es atbildēju: “Esmu mierīga, jo Tu man esi blakus, man nav par ko satraukties, iespējams šodien es turēšu rokās mūsu dēlu!”  Un tā 19. jūlijā 23:02 pasaulē nāca Rodrigo, viņš  svēra 3050kg un bija 50cm garš.

 

 

{smallpic:6}

 

Pastāsti arī TU par savu gaidību laiku, iesūtot savu stāstu! Labāko stāstu autori saņems dāvanas no Johnson's Baby! Vairāk par konkursu uzzini ŠEIT!