Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Situācija, kurā māmiņai jāatgriežas darbā un bērniņš jāuztic auklītei, ir labi pazīstama daudzām no mums. Bet tikpat daudzām ir bail šķirties no bērniņa - kaut arī zinām, tas ir tikai uz noteiktu stundu skaitu dienā. Kā pārvarēt šīs bailes, stāstīs psiholoģe Diāna Zande.
JAUTĀJUMS
Straujiem soļiem tuvojas laiks, kad atsākšu strādāt, bet, jo tuvāk nāk laiks, kad vedīšu meitiņu (1g. 4 m.) pie aukles, jo smagāk ap sirdi - saprotu, ka nebūšu mūžigi klāt viņai visu dienu, saprotu, ka pēc būtības tā nav pāri darīšana bērnam, bet grūti. Bailes zaudēt kaut kādu saiti, sirds sāp, jo zinu, ka maitiņai sākumā būs ļoti grūti - viņa ir izteikts mammas bērns.
Bailes, ka bērns būs nobijies, kad atstāšu viņu pie aukles, bet pati aiziešu. Bailes, ka bērns nejūtīsies droši, zaudēs uzticību man. Bailes, ka būs jāprasa auklei iztulkot, ko meitiņa saka (līdz šim taču es un vīrs viņu citiem tulkojām). Saprotu, ka nedrīkst gaidīt to sliktāko, nedrīkst jau tagad radīt negatīvu enerģiju ap šo visu pasākumu, bet... Lai kā cenšos tādas domas nedomāt, brīžiem tomēr iekšēji sabrūku, diemžēl arvien biežāk. Aukle ir zināma, sākam iet ciemos, lai iepazītos un pierastu. Bet pagaidām tas manu uztraukumu nemazina... Tikai secināju, ka aukle nav nekāds supermens, ir sajūta, ka mēs paši mājās esam spējīgi vairāk rast attīstošas un izglītojošas nodarbes.
Kā lai sevi pārvar, jo īpaši situācijās, kas "prāts saprot, bet sirds neklausās"?
Atbild psiholoģe Diāna Zande:
Pirmā nopietnā "šķiršanās" ir klāt, vai ne? Māmiņa jau raksta, ka izjūtat skumjas. Svarīgi būtu, lai māmiņa nevis par katru cenu savaldītos, bet - ļautos saviem pārdzīvojumiem un izdzīvotu tos, tā palīdzot skumjām vājināties. Ļauties tām - izraudāties, izbēdāties, atvadīties no laika, kas pagājis un nav atgūstams.
Var rasties doma, ka - jo vairāk par to domāsiet, jo grūtāk būs. Patiesībā ir gluži otrādi - jo vairāk māmiņa izdzīvos savas sāpes un skumjas, jo tās kļūs vieglākas. Sērojiet par zaudējumu - bērns pamazām pieaug, un saites ar viņu nepārtraukti mainās - viens tuvības veids aiziet (tāpat kā zīdīšana), cits nāk vietā. Un tā nu ir, ka kādā brīdī mazulis dodas uz dārziņu vai pie aukles.
Cik šīs pārmaiņas būs veiksmīgas, galvenokārt, atkarīgas no vecākiem - cik ļoti māmiņa spēs atbalstīt savu mazuli dzīves posmā, kad mamma sāk iet uz darbu. Nemierīga un stresaina mamma to spēj maz, nereti savas izjūtas it kā "pārnesot" uz mazuli (mammai ir grūti un viņa katrā mazuļa uzvedībā meklē apstiprinājumu, ka arī viņam ir grūti. un mazulis šo sajūtot, arī uzvedas arvien satrauktāk).
Tātad - pirms lielā notikuma ļauties savām skumjām (labāk ne bērna klātbūtnē). Tai pat laikā, pilnīgi racionāli gatavoties, kā vislabāk sakārtot dienu, lai pārmaiņas būtu veiksmīgas. Būtu labi, ja mazulis pie aukles pierastu jau krietni laicīgi un pāreja no "visa diena ar mammu" uz " visa diena ar aukli" notiktu vismaz mēneša, nevis divu dienu laikā. Jā, aukle ir aukle un nav ne māmiņa, ne bērniņa tētis. Tomēr - jāmācās uzticēties cilvēkiem, kuriem uzticam savu bērnu un tāpat jāmācās uzticēties savam mazulim.
Ja ir sajūta, ka kļūst nevis vieglāk, bet grūtāk, ieteicams uzmeklēt psihologu - dažreiz tikai viena saruna var palīdzēt sakārtot emocijas un prātu.
UZDOD SAVU JAUTĀJUMU PSIHOLOGAM!
Aicinām piedalīties pētījumā par sajūtām, kļūstot par vecākiem!
Lai būtu iespējams veikt kvalitatīvu darbu, nepieciešams ļoti liels skaits ģimeņu, kuras ir ar mieru piedalīties aptaujā, kura notiks trijos etapos – pirmais – grūtniecības trešajā trimestrī, otrais – 3 mēnešus, bet trešais – 6 mēnešus pēc dzemdībām. Aptaujas ir konfidenciālas, individuālie dati netiks izpausti, tie tiks analizēti tikai apkopotā veidā. Jūsu epasti netiks izmantoti nekādā citā veidā, kā tikai šī pētījuma anketu nosūtīšanai. Katra aptauja ietver vidēji 60 – 70 jautājumu, un atbildēt var 10 – 15 minūšu laikā. Ja Jūsu ģimene (ABI partneri) piekrītat piedalīties visos pētījuma etapos un šobrīd rit grūtniecības 3. trimestris, lūdzu, rakstiet man dizande@inbox.lv , lai es Jums varētu nosūtīt 1. aptauju komplektu un pastāstīt par tālākajiem mūsu sadarbības soļiem.
Mans vīrs bija iemīlējies savā saimniecē un izjauca mūsu 3 gadus ilgo laulību. Pēc palīdzības saņemšanas no Adu risinājumu tempļa (solutiontemple.info) mans vīrs pēkšņi saprata savu kļūdu un atgriezās manā dzīvē. Es ļoti novērtēju priestera pūles, lai mūs atkal apvienotu.
Man liekas, nevajag tās definēt kā sāpes, bet kā jaunu dzīves posmu un pieredzu visu jūsu dzīvē. es pilnībā saprotu bažas, bet sausais atlikums jau nemainīgs, Tev jāatgriežas darbā, tētim arī, bet mazajam jauni cilvēki, nodarbes un režīma maiņa. Daudz neko tur mainīt nevar, galvenais, lai brīvdienas piepildītas un atgūst to ko pa nedēļu varbūt zaudē 😀 Turies un skaities uz visu pozitīvi. Mamma vienmēr būt mamma un vienmēr pirmajā vietā! To es no pieredzes, tas prieks, kad mazā sagaida mani mājās ir neizmērojams 😀
esmu temata uzsācēja, paldies MK un diānai Zandei par temata aktualizēšanu. Šobrīd varu teikt, ka aukle ir laba un mīļa. Priecē tas, ka viņa ievēro manu pieeju rotaļām ar bērnu un "turpina iesākto". Joprojām uzskatu, ka es un vīrs ar bērnu protam vislabāk par jebkuru aukli darboties, bet tam jābūt, ne 😀 ?
Tikai pēc tam, kad Diāna to bija nosaukusi vārdā, es sapratu ka pāri visam ir skumjas par kaut kādu nosacītu šķiršanos, šķiršanos no laika, kad biju ar meitiņu kopā visu dienu (lai cik nogurdonoši vai apnicīgi tas reizēm likās). Cenšos šīs skumjas izsāpēt un ar gaišām domām raugos nākotnē. Paldies vēlreiz Diānai par atbildi!
No māmiņas rakstītā šķiet, ka viņa nav atradusi īsto aukli, kam varētu uzticēties. Varbūt vērts vēl meklēt?
īsti nesaprotu par ko pārdzīvot. pilnīgi piekrīt Diānas Zandes komentāram par to, ka cik gatava būs māmiņa tik gatavs būs mazulis. Pirmo reizi, kad atstāju mazuli ar auklīti, tad es viņu nekur nevedu prom, bet auklīte nāca pie mums uz mājām, lai bērnam būtu sava vide, un es uzticējos auklītei un meitiņai. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka gribu atsākt darba gaitas un ka mazajai tikai par labu nāks komunikācija ar citiem cilvēkiem. Tikpat pašsaprotams bija solis, kad izvēlējos mazajai Bēbīšu skoliņu uz kuru viņas ar auklīti iet reizi nedēļā. Protams, tagad zinot, ka nākamais solis ir dārziņš, ir nedaudz savādi, jo nezinu kādi būs citi bērni, vai Keita mācēs par sevi pastāvēt, bet es saprotu, ka visu mūžu blakus nebūšu un dārziņā ir tikai pirmais solis, tad ir pulciņi, skola, ballītes un tas prasīs ne vienu vienu sirmu matu un sevis pārliecināšanu, ka bērns ir pietiekami patstāvīgs, pārliecināts par sevi un ka esam ar vīru izdarījuši visu, lai mūsu meita būtu gatavam katram nākamajam savas lielās dzīves posmam. Bet ja tas nāk grūti, tad varbūt nevajag to darīt.