Mājās sēdētāja!!

Teikšu atklāti, man no tiesas derdzas sabiedrības steriotipizētais jēdziens „sēž mājās ar bērniem”. Bieži šos terminus var dzirdēt salikumā ar tādiem vārdiem  kā- „ai, neko nedara, jo sēž mājās ar bērniem” utt. Un pie tam līdzi nāk tāda nedaudz nievājoša piegarša- „sēdēt ” mājās ar bērniem ir kaut kas viduvējs.

Būt mātei tas ir pielīdzināms pilota vai karavīra darbam- ir jāspēj prognozēt situācijas trīs soļus uz priekšu, paredzēt bīstamas situācijas un laicīgi tās novērst, saplānot dienu līdz beidzamai minūtei un plānu arī izpildīt. Bieži šīs manipulācijas jāizpilda paaugstinātā spriedzes stāvoklī. Kā arī šis darbs (nebaidos to tā saukt) jādara ar ierobežotu miega limitu, neeksistējošām brīvdienām un darbadienas beigām, jāspēj ar augstāko pilotāžu saplānot budžetu. Un visam tam pa vidu mātei ir jābūt interesantai, gudrai, sakoptai, ar pedagoga, psihologa, diplomāta, pavāra, friziera, apkopējas, medmāsas, solista un oratora iemaņām. (Kaut tāds CV būtu kādam no 100 lielajiem vīriem, tad varbūt budžets labāk plānotos, un zinātu kā ir tad kad vārds jātur. Pamēģini 3gadniekam , ko apsolīt un neizpildīt- var dabūt tādu vēju!!!) Tāds sīkums- pa vidu vēl labai sievai. Bet ko jūs- mammītes jau tikai sēž mājās ar mazajiem bērniņiem un dzīvojās kā pa kūrortu.

Tik nez kāpēc sabiedrība sagaida , ka šajā „kūrortā”, kur mammas „sēž” mājās, būs izcepti paraugbērni. Patiešām „izcepti”. Bet cik tur pūles un sviedri nav izlikti?

Lasot vairākas diskusijas un sabiedrībā ietekmīgu cilvēku viedokli, man izrādās ir jākaunas par to, ka esmu izvēlējusies šo darbu , kas prasa 100% augstāko pilotāžu tā izpildē. Un jāklusē dziļā pateicībā par to, kas mums atvēlēts. Esmu nogurusi klausoties, ka 80., 90. gados neko valsts nedeva. Esmu nogurusi attaisnojoties , ka savus bērnus neesmu dzemdējusi dēļ naudas. Esmu nogurusi atvairot aizvainojošos apgalvojumus, ka mēs- jaunie vecāki esam valsts liekēži, kas sazina ko grib. Bet tai pašā laikā man dziļā apbrīnā jānoraugās slimu kaķīšu murgos par kupoliem virs Domu laukuma, jāapbrīno daudzās nullītes Viņu algas čekos un jāslavina Viņu virtuozitāti kā ar likumu var apiet likumu. Mani nepamet sajūta, ka valdības nams ir Olimpa kalns uz ko mirstīgo likumi neattiecās.

Un tad vēl es nesaprotu, kāpēc, ja visi velk šo naudas deķīti uz savu pusi, mums jaunajiem vecākiem, kā tādiem ciema muļķīšiem uz to cēlā lēnprātībā jānoraugās. Un ar baltu mutautiņu jāpamāj savai nodokļu naudiņai. Kur tad vēl es varu ieraudzīt šos artavu valsts labklājībai? Bērnudārzu rindās? Medicīnas aprūpē? Notīrītajās ielās? Es, dzīvojot neizsakāmi tālu no Rīgas (starp citu Rīga = Centrs) – Pārdaugavā, jūtos kā Sūnu ciemā un ar ratiem tālāk par vārtiņiem netieku.    

Es tikai gribu zināt , ar ko mēs esam sliktāki? Un vai gadījumā šis sabiedrības slānis , kuru mēs pārstāvam, nav tas, kurš veidos nākamo Latvijas sabiedrību?

Sauciet mani par aprēķinātāju, liekēdi, bērnu štancētāja, kas uzvārās uz naudu.... Jā, es noformēju otra bērna naudu uz tēvu, jo tā ir krietni lielāka. Jā , mēs priekā , kā tādi naudkāri troļļi berzējām rociņas, jo paspējām vēl uz „lielajiem” pabalstiem. Un ? Ziniet kur to nenormālo čunguru grūdīsim, ko tik nekrietnā veidā, kā piedzemdējot bērnu esam valsts kasei izzaguši? Bērnos grūdīsim!!! Vai spējat noticēt- vecākā meita netiek dārziņā! Kāds brīnums! Bet ir jārod iespēja attīstīt un pilnveidot iemaņas. Ka arī ieguldīsim naudu darbā, lai tad kad lielais čungurs būs beidzies, arī bērnus būtu par ko pabarot un skolot.

Nu, lūk – savā noziegumā esmu atzinusies! Pēc savas grēksūdzes jūtos nedaudz ar atvieglotāku dvēseli, bet tas droši vien līdz nākamajai diskusijai vai valstsvīru ironiskajai attieksmei.

Bet varbūt es esmu kaut ko palaidusi garām- šis varbūt ir īpatnējs izdzīvošanas šovs?