Linda meklē aukles darbiņu! Ieskaties!

Tagad nevienam nav viegli. Arī studenti vēlas strādāt un nopelnīt. Ieskaties Lindas prezentācijā par sevi! Varbūt tieši viņa būs Tava mazuļa nākamā auklīte?!

{smallpic:1}

Mani sauc Linda Reinvalde, esmu no Latvijas mazpilsētas Valdemārpils, bet nepieciešamības gadījumā būtu iespēja atrast dzīvesvietu Rīgā!  Pašlaik pieskatu puisīti - Danielu jau vairāk nekā četrus mēnešus, bet dažādu iemeslu dēļ Daniela vecākiem mana palīdzība pavisam drīz vairs nebūs nepieciešama. Esmu pabeigusi Valsts Kandavas LT ēdināšanas pakalpojumu specialitātē, bet šajā jomā darbiņu nekādi neizdodas atrast... 

Mana vēlamā samaksa būtu 1,50Ls/h,bet par to vēl, protams, varam kopīgi vienoties ;)

Esmu 19gadīga dzīvespriecīga un ļoti atbildīga meitene ar pozitīvu skatu uz dzīvi un apkārtējiem cilvēkiem.

Es censtos darīt visu iespējamo. lai bērns manā kompānijā varētu justies brīvi,-visu lai viņam būtu interesanti (spēlētos kopā ar viņu, ietu pastaigās, darbotos smilškastē, lasītu grāmatiņas,-palīdzētu izprast tās, mācītu visu jauno).

Man pašai vēl nav bērnu. Esmu pieskatījusi radu bērnus (mazo māsu un māsīcas), nedaudz arī kaimiņu bērnus.

Šis darbs dod tādu kā gandarījumu par to, ka mazais daudz ko sāk saprast un iemācas daudz ko jaunu un tieši ar manu palīdzību. Ir patīkami apzināties, ka esmu palīdzējusi viņam saprast nesaprotamas lietas un esmu iemācījusi atklāt nezināmo. Lai arī viņam izaugot, viņš iespējams mani nemaz neatcerēsies, bet es to zināšu, ka esmu agrāk šim bērniņam palīdzējusi. ;) Tā vienkārši ir tik burvīga sajūta...

Mhmm.. liekas, ka manā dzīvē nav bijušas tādas īsti ekstremālas situācija, vai varbūt vienkārši pašlaik nenāk atmiņā.

Varētu teikt, ka esmu  tajā grupā "vienaldzīgie", ja iet runa par smēķētājiem, katram jau ir galva uz pleciem, lai izdomātu kā būtu pareizāk un vai tu vēlies kaitēt savai veselībai. Es nesmēķēju. Ar alkoholu ir tā, ka ja nu reiz ir svētki, vai jāatzīmē kāds vērā ņemams notikums, tad varam saskandināt šampanieša glāzes.

Manā dzīvē ir bijusi tāda situācija (nezinu, vai to varētu saukt par problēmu),ka bija atrasts uzņēmums Rīgā kur atstrādāt praksi, bet pēkšņi izrādījās, ka domātajā dzīves vietā apmesties tomēr nevarēšu, tātad bija jāmeklē kas cits... Apzvanot visus radus, bija tikai viena iespēja, griezties pēc palīdzības pie man pilnīgi sveša cilvēka  (tā bija manas omes māsīcas bijusī klases biedrene). Viņa man ļāva dzīvot pie sevis brīvajā istabā par simbolisku samaksu. Kad viss noskaidrojās tad man kā akmens no sirds novēlās. Patīkama sajūta, ka pat nepazīstamam cilvēkam (man) uzticas un izpalīdz.

Ar savu labāko draudzeni esmu jau pazīstama aptuveni 10 gadus, bet nevarētu teikt, ka šī draudzība parādījās uzreiz, kad iepazināmies. Šī draudzība izauga. Viņas klātbūtnē varu domāt skaļi, izkratīt savu sirdi kaut vai nakts laikā, un viņa mani uzklausīs kaut arī pašai dotajā brīdī neklāsies nemaz tik labi.

Jaukākais mazulis, ko esmu pieskatījusi ir bērniņš, ko pieskatu pašreiz, tik smaidīgs un pozitīvs :) Bet, protams, ar saviem niķiem un stiķiem, bet ar tiem mums kopīgi izdodas sadzīvot :) Pašreiz 1 gadu un 9mēnešus jauns. Izaugs liels būs riktīgs siržu lauzējs.

Reiz bija tāda situācija, ka pieskatot, kaimiņu bērnus (brālīti un māsu) bija tā, ka mazais pa kaut ko pēkšņi bija ļoti neapmierināts un dusmās iesita man pamatīgu pliķi sejā, un es viņam mazliet vāji uzplikšķināju pa dibenu, lai viņš saprastu, ka tā darīt nedrīkst, un pavisam drīz viņiem atbrauca pakaļ vecāki un tā nu viņi aizgāja un es devos uz savu istabu, logs bija atvērts un dzirdēju, ka mazā meitene saka mammai, ka Linda iesita brālim un es pie viņas vairs nekad nenākšu. Un bērnu mamma tik piebilda, ka, jā, vairs nenāksim. Asaras parādījās acīs, jo zināju taču, ka neko sliktu neesmu izdarījusi. Pēc pāris dienām, kad vecākiem atkal bija kaut kur jāizbrauc, tad atkal lūdz man pieskatīt, es neko neteicu, paturēju visu pie sevis un izpalīdzēju atkal un atkal... 

Ja mans pieskatāmais bērns nonāktu bīstamā situācijā es darītu visu iespējamo, lai viņš pēc iespējas ātrāk nonāktu drošībā. Bērniņa drošība un labsajūta man būtu pirmajā vietā.
Uzskatu, ka neliela, neliela strīdu deva māsu un brāļu starpā ir pavisam saprotama, jo tā bērni saprot, ka ne vienmēr var iegūt visu ko vēlas, šie strīdi iemāca dalīties ar citiem un strīdi satuvina.

Dusmju lēkmju laikā es sev atgādinu to, ka bērns vēl ir pārāk mazs, lai visu saprastu un varbūt viņam liekas, ka pareizi ir citādāk nevis tā kā es domāju.

Es saņemu visus savus spēkus un mēģinu mazajam iestāstīt, ka tā nedrīkst, mazliet paceļot balsi, vai nedaudz uzplikšķinot pa dibenu. Ja mazajam tas nepatiks, tā viņš sapratīs, ka kaut ko nav izdarījis pareizi un nākamajā reizē sapratīs, ka labāk to nedarīt.

Ja bērns man uzticētu kādu savu noslēpumu, es būtu laimīga, ka viņš man uzticas un ja noslēpums priekš pārējiem nebūtu īpaši nozīmīgs tad paturētu to noslēpumā. Bet, ja šis noslēpums varētu atstāt kādas sekas uz turpmāko dzīvi vai citu cilvēku dzīvi tad noteikti to izstāstītu bērna vecākiem.

Tā kā iepriekš esmu pieskatījusi gan puisīšus, gan meitenītes, tad principā būtu gatava pieskatīt bērniņu(nav nozīmes vai tā ir meitenīte vai tas ir puisītis).

Ar mani var sazināties pa telefonu 25957133, vai  e-pastā linda-15@inbox.lv

Ar cieņu:
Linda!