Lai ieraudzītu, ir jāapstājas

Lai ieraudzītu, ir jāapstājas. Vienkārši – vēro, skaties, gaidi, nesteidzies. Un brīnums atnāks. Parastais, vienkāršais brīnums, kas ikdienu padara tik aizraujošu, interesantu , atklāsmju un attiecību bagātu. Pat, ja ieraugi neko īpašu – sārtojošos lapu, bērna zīmējumu, sava partnera smaidu... Pie tiem, kuri māk apstāties, noteikti, kaut kas atnāk...

{pic:1}

Pie mums laukos nāk lapsēns (esam jau pieraduši, ka nepabeigtajā saimniecības ēkā jau gadiem dzīvo pūce, ka mežacūkas izrušina  visu zālienu zem ozoliem un jaunās bietītes un zirņus, kas mums pašiem tik ļoti garšo,  apēd stirnas).  Pirmā viņu ieraudzīja Katrīna Elizabete (8 gadi) . Lapsēns ošņājās smilšukastē un, kad mēs lēni tuvojāmies, lai viņu papētītu, slaidiem lokiem skraidīja pa mūsu lielo zālienu.

{pic:2}

Visu vakaru kā sastinguši vērojām šo radībiņu – kā miglai, pamazām kāpjot, lapsēns meta arvien ciešākus lokus, it kā mēģinot izpētīt mūs, svešiniekus . Ar vīru bijām laimīgi  – savā vairāk kā 40 gadus garajā mūžā lapsu bijām vērojuši vien pa krietnu gabalu.

{pic:3}

Bērni teica – lapsai laikam gribas kādu draugu... Nu ir pagājušas  4 nedēļas un, laikam ritot, „izveidojušās” savdabīgas attiecības ar lapsēnu, ko iesaucām par  Lapsiku  Foksiku (droši vien, viņš bija palicis bez mātes, kaimiņi bija redzējuši sabrauktu lapsu ...). Mēs laukos esam tikai nedēļas nogalēs, un jau no sākuma bija skaidrs, ka ar meža zvēriem jāietur distance. Gan tādēļ, ka pietiekoši liels ir risks, ka dzīvnieks ir slims (nevienu trakumsērgas redzamo pazīmi gan neesam novērojuši, bet – ja nu tomēr? ). Tāpat – meža zvēra vieta ir viņa vidē, un pieradināt viņu pie mums, pirms mēs uz vairākiem mēnešiem pazūdam, atstājot viņu izdzīvošanai ziemā,  uzskatu par negodīgu attieksmi (ticu Sent Ekziperī atziņai, ka esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām). Un tomēr – ar katru dienu Lapsiks tuvojās un tuvojās un tuvojās , līdz beigās nu jau teju blakus jutās brīvi,  pa nakti šņakarējās pa komposta spaini, apgrauza kauliņus, kas palikuši pēc maltītes, pat sviesta pupiņas bija apēdis, jo – ar sviestu taču aplietas! Kad kurinājām ugunskuru, sēdēja blakus un skatījās – vai kas atlēks? Un tā mēs, līdztekus ikdienas gaitām, jutām, ka esam iekšā līdz ausīm attiecībās ar radījumu no Meža.  

Lapsiku vērojot, es vairāk kā citkārt domāju par to, kas ir uzticēšanās, kā veidojas attiecības, kā tas ir – atklāt jaunu pasauli. Lapsai vajadzēja pāris nedēļu, lai viņa mums pietuvotos, izpētītu, ka neapdraudam viņu, mūsu klātbūtnē žāvātos, ēstu, kasītu aiz auss un arī nokārtotos. Sākumā strikti pateicu – nebūs nekādas Lapsika barošanas no rokas, ar to domādama gan tiešu gan pārnestu tuvību. Es vēl joprojām uzmanos, ja lapsa ir aiz muguras vai pārāk tuvu bērniem un apzinos, ka man nav tuva doma par mīlīgu lapsiņu klēpī... Un tomēr – viņa ir ņēmusi kauliņus no mūsu rokām (tiesa, tikai vienu reizi, lai varētu to nofotografēt, un turpmāk vairs to neatkārtosim, jo drošība  ir galvenā), distance ir sarukusi .

{pic:4}

Lapsiks ar savu uzticēšanos salauzis atturību, skepsi, bailes. Lapsa ienākusi manā dzīvē - es viņu vēroju, man viņa patīk, es priecājos viņu katru vakaru redzēt, es ar viņu sarunājos, kad padzenu nost, to daru saudzīgi, lai pārlieku nesabīstas un – mums ir attiecības. Attiecības, kuras veidojušās, neko īpašu nedarot, vienkārši – ļaujot otram būt, vērojot un dzīvojot – apstājoties.  Bērni vienu dienu teica – mēs iesim veidot attiecības ar Lapsiku. Viņi pietuvojās lapsēnam, viņš – pamuka no viņiem. Pēc brīža lapsēns atkal panāk ārā no papardēm un tuvojas. Bērni paskrien tuvāk, viņš – met loku un skatās. Tāda kā ķereņu spēle. Vai arī – bērni nometās četrrāpus un rēja, lapsa pienāca tuvumā un brīnījās... Distance starp bērniem un zvēru – apmēram 3 – 5 m. Un es, kas to vēro no malas, domādama vienlaikus tik pretrunīgas domas – cik daudz šajā sadarbībā ir attiecību un vai tiešām tā lapsa ir vesela , ja tik droša?

Trausla ir robeža starp aizdomām, uzticēšanos, drosmi, interesi, saprātu un bērnišķīgu vēlmi ļauties neiespējamam. Mums izdevās uzticēties – sev, bērniem un meža dzīvniekam. Un mēs esam ar visām ausīm iekšā – mēs baudām , ko mums piedāvā aizejošās vasaras viešņa – Lapsēns.

Visvienkāršāk pateica bērni – kad viņa ir viena, iet mežā, bet, kad esam mēs, viņa grib kompāniju. Bērni to teica par lapsu, bet pateica tieši man, trāpīja manā ausī kā bulta – arī bērni  grib kompāniju. Un es devos uz smilšu kasti spēlēties ar bērniem. Bez bailēm tuvoties, bez nedrošības izpētīt viņu pasauli un ar sajūtu, ka mēs viens otru jau sen esam pieradinājuši, varam samīļot, sabužināt un – cik labi tas ir!

Noskaties video ar mazo lapsēnu!