Kopā esam laimīga ģimene

Sveikas māmiņas un vēl tās sievietes, kas gatavojas par tām kļūt. Pastāstīšu kā es jutos un ko darīju grūtniecības laikā.

{smallpic:1}

Vispirms, jau ieraugot grūtniecības testa divas strīpiņas, biju mazliet pārsteigta, jo nebijām ar draugu plānojuši kļūt par mammu un tēti tik ātri, jo es vēl mācījos augstskolas 3.kursā un bija doma pabeigt skolu un tikai tad dibināt ģimeni. Bet ja tā bija noticis, tad tam tā arī vajadzēja būt un nolēmām, ka abi dzīvosim kopā.

{pic:2}

Draudzējāmies jau vairākus gadus, bet tā kā es mācījos augstskolā, es dzīvoju Rīgā, bet viņš Līgatnē.

{pic:3}

Tā vēl mazliet pamācījos, bet tad mums skolā sākās prakses laiks un es pārvācos no Rīgas atpakaļ uz Līgatni, lai paliktu laukos. Skolā pēc tam paņēmu akadēmisko gadu, jo vienkārši negribēju dzīvot ar lielu punci komunālajā dzīvoklī, kur daudz jauniešu, tusiņu un pa naktīm nevarēja izgulēties un vēl braukāt uz to pašu ne labāko rajonu Rīgā (Maskavas rajons), uz skolu.

Mans draugs arī ļoti priecājās, kad sākām dzīvot kopā, jo iepriekš tikāmies Rīgā tikai nedēļas nogalēs, jo gan es, gan viņš strādājām(es vēl paralēli studijām strādāju 2 darbos).

Un tā, atbraucot uz Līgatni, es izgāju vēl praksi, strādājot restorānā līdz grūtniecības gandrīz pašām beigām, jo nelikās, ka man kaut kas būtu par grūtu.

Strādājot restorāna virtuvē ar ēdieniem, bija tā, ka varēju ēst pat marinētu siļķi ar putukrējumu un man tas likās normāli, jo vienkārši tā gribējās J. Un vēl ko pamanīju grūtniecības laikā -  sajutu uzreiz ēdiena garšu savādāk un smaržu arī spilgtāk, un vēl ļoti jutu, ja bija kaut kur mākslīgās vielas klāt, piemēram, sula, kas gatavota no pulvera vai mākslīgs krēms -  visu uzreiz atpazinu. Man tas tā likās savādi.

Runājot par slikto dūšu, man tā bija ļoti reti, visbiežāk, ja kāds smēķēja tuvumā, piemēram, pie darba izejas durvīm, tos dūmus tiešām nevarēju izturēt.

Bet visumā mans bērniņa gaidīšanas laiks bija ļoti jauks un interesants. Draugs ļoti par mani rūpējās, interesējās kā es jūtos, vienmēr bieži zvanīja un jautāja kā man pa darbu iet. Vakarā kopīgi pārrunājām dienas laikā redzēto un piedzīvoto, un es priecājos, ka viņš tik tiešām mani saprot.

Jā, protams, kur nu bez trakajām garastāvokļa maiņām, kad nevarēju saprast kāpēc vienu brīdi man karsti, tad auksti, tad gribas smieties par visu, tad atkal par sīkumiem raudāt. Tas tiešām bija trakums, kas manam draugam bija jāpārcieš, jo tā jau pēc dabas esmu cilvēks, kas ātri aizsvilstās un plus vēl grūtniecības iespaids.

Tā arī mana grūtniecība pagāja pirmos mēnešus. Ziemas periodā, kad staigāju garajā mētelī un daudzi neko nezināja un neredzēja, jo nolēmām nestāstīt visiem pēc kārtas. Pēc tam jau pateicām omēm un opjiem, kuri bija ļoti priecīgi. Mans tētis, uzzinot, ka kļūs par vectētiņu pat no priekiem apraudājies un paziņojis visiem pasažieriem, kas tobrīd sēdēja autobusā, pa skaļruni, ka būšot vectētiņš, jo iznāca tā, ka es viņam zvanīju tieši reisa laikā, kad viņš bija pie stūres (viņš ir autobusa šoferītis).

Abas omes arī bija ļoti priecīgas un tad nu visi gādāja no savas puses ko vien varēja. Tiesa – pirmās drēbītes un visu nepieciešamo pirkām paši, bet pārējo radiņi. Un mazajai gultiņu arī draugs ar savu tēti lika kopā tikai dienā, kad mazo no slimnīcas vedām – tāda tradīcija.

Tā mēs sagaidījām savu meitiņu un man tiešām patika šis laiks, kad gaidīju mazuli, jo tās ir tiešām labas sajūtas, kad jūti, ka tevī mājo mazs cilvēciņš, par kuru tev jārūpējas būs turpmāk ilgu laiku. Mums tagad ir mazulis, augstskolu arī pabeidzu, tagad mēs visi kopā esam nevis sieviete, vīrietis un bērns, bet laimīga ĢIMENE! Un ja tev ir ģimene, tad tu esi stiprs un vari izdarīt pilnīgi visu ko esi vēlies...

Adrianas māmiņa Sandra Voitkāne

Pastāsti arī TU par savu gaidību laiku, iesūtot savu stāstu! Labāko stāstu autori saņems dāvanas no Johnson's Baby! Vairāk par konkursu uzzini ŠEIT!