Ķermeņa masāža
18.05 16:00-17:00
Brīvo vietu skaits: 1
Bērniņš vēlas palīdzēt mājas darbos, kas viņa vecumam ir gluži neatbilstoši? Izrādās, ka to ļaujot, un neaizmirstot pateikt paldies, mazajam viegli var iemācīt, ka tīrīšana un kārtošana ir kaut kas labs!
Māmiņu Klubam vairāk stāsta psiholoģe Diāna Zande.
Jāļauj palīdzēt, ja bērns to grib
Mācot bērniņam rūpēties pašam par sevi un savām lietām, ļoti būtiski atcerēties, ka to jāļauj darīt tad, kad viņš pats to vēlas. Protams, visbiežāk dažādus darbiņus mazais grib izmēģināt vecumā, kurā to vēl nespēj.
„Ļoti bieži bērni jau trīs gadu vecumā vēlas palīdzēt mazgāt traukus vai arī izmazgāt grīdu. Tomēr, lai arī bērniņš ir mazs un to fiziski varbūt vēl nevar, ļoti nepareizi, ja vecāki šajā brīdī viņam to aizliedz un izdara paši! Pēc tam nav jābrīnās, ka pēc gadiem, kad vecāki to no viņa prasīs, bērns mājas darbos vairs nevēlēsies palīdzēt,” stāsta Diāna Zande.
Tādēļ neskatoties uz to, ka bērniņš ir mazs, un mazgājot traukus pieziepēs virtuvi, bet trauki beigu beigās tā arī paliks netīri, viņam to ir ļauj darīt un jāļauj piedzīvot sajūtu, ka vecāki pasaka paldies. Mazajam jāsaka: „Redz, kā tu man palīdzi, paldies tev liels. Man ir daudz vieglāk apdarīt mājas darbus, kad tu man palīdzi!”
Tas viņam būs kā motivators darboties arī turpmāk, un liks saprast, ka tīrīšana un kārtošana ir kaut kas labs.
Mājas darbi nav sods!
Dažkārt rūpes par savām lietām un apkārtējo vidi bērni uzskata par kaut ko negatīvu, reizēm pat uztver kā sodu.
„Tādēļ vecākiem noteikti būtu jāpārvērtē arī šis aspekts: kuros brīžos mantu kārtošanu, rūpes par sevi un savām lietām viņi bērnam pasniedz kā sodu!
Piemēram, ja mazajam pārmetumu formā vienmēr teiksim: „Atkal tu staigā netīrām kājām, ej taču mazgāties”, tas viņā pret šo procesu var raisīt nepatiku,” brīdina psiholoģe.
Tas nekas, ja kaut kas neizdodas
Tātad, ja bērns kaut ko vēlas pamēģināt, to ir jāļauj, bet vienlaikus vecākiem jāsaprot arī tas, ka pirmajā reizē viņam var arī neizdoties!
„Jāatceras, ka iesākumā bērniņam jāuztic mazus uzdevumus un ļoti konkrēti jāpastāsta, kā tie veicami! Nevajadzētu teikt „tagad sakārto istabu” (divgadīgs, trīsgadīgs bērniņš to nemaz fiziski nevar izdarīt), bet gan palūgt: „atnes man, lūdzu, visus spilvenus. Vispirms to sarkano spilvenu, bet pēc tam zaļo.”
Tā, pamazām, pamazām, pienākumu apjomu var palielināt. Tomēr jārēķinās ar to, ka arī trešajā un arī vēl sestajā klasē bērniņam kaut kas var neizdoties, kaut kas var aizmirsties, pazust un saplīst – gluži tāpat kā mums pieaugušajiem,” tā Diāna Zande.
Māmiņu Klubs