Kad oma ir gandrīz kā otra mamma. Emocionālā puse

Ja abiem vecākiem ir jāstrādā un bērns neapmeklē bērnudārzu, vai, ja bērniņu audzina māmiņa viena, un arī strādā, var rasties situācija, kad vecvecāki bērniem kļūst tuvāki nekā paši vecāki, jo vienkārši bērns ar omu vai vecvecākiem pavada daudz vairāk laika, nekā ar vecākiem.

Tas nav viegli ne vienai, ne otrai pusei – vecvecāki ir gana piedzīvojuši, izaudzinājuši savus bērnus un būtu pelnījuši atpūsties, bet vecāki mokās pašpārmetumos, jo ir vēlme būt ar bērniņu, bet ir arī jāstrādā, un ko tad, ja mazulis arī vecākiem atnākot no darba nemaz tā nepriecājas un raud, ja projām iet vecmāmiņa?

Emocionāli tas ir smagi, bet svarīgākais, lai māmiņa saprastu, ka bērna pieķeršanās omai ir normāla un nevajadzētu rīkot greizsirdības scēnas, lai pierādītu, kuru tad bērns mīl vairāk. Tāpat nav nepieciešams censties savu prombūtni kompensēt ar rotaļlietām, bet gan ar pacietību, pēc iespējas vairāk kopā pavadīto laiku, kad māmiņai nav jāstrādā, kā arī nekad nav par daudz bērnam atgādināt, ka māmiņa viņu mīl par visu vairāk uz pasaules ( bet nevis – vairāk kā oma!).

Tāpat ir svarīgi, lai arī vecmāmiņa saprastu, ka kaut arī viņa ar mazbērnu pavada daudz laika, kaut arī viņu ļoti mīl un arī bērns viņai ir ļoti pieķēries, viņa nav bērna mamma, nevajadzētu censties pārāk uzņemties atbildību par mazuli ( protams, te nav runa par situācijām, kad māmiņa ar saviem ieskatiem par audzināšanu varētu bērnam kaitēt), un apzināti vai neapzināti vēl vairāk atstumt māmiņu no mazuļa.

Savādāk tas ir nepilnajās ģimenēs, kur vecmāmiņa pilda mammas vai tēta funkcijas, jo bērnu reāli audzina tikai viens vecāks. Ja šāda ģimene dzīvo zem viena jumta, tad strādājošais vecāks ir „tētis”, jo ik dienas dodas uz darbu, pelna uzturu ģimenei, bet mājās ar mazuli paliek vecmāmiņa, kas ieņem „mammas” lomu, jo veic mājas soli un pieskata bērnu. Svarīgi šādā mammas un vecmāmiņas attiecību modelī ievērot tieši tos pašus principus, ko jebkurās attiecībās – dalīt pienākumus, ļaut abām pusēm atpūsties un rast laiku tikai sev, censties palīdzēt viens otram cik var, atbalstīt morāli, uzticēties un tā tālāk.

Svarīgi situācijās, kad vecmāmiņas pieskata bērnus, ir mazulim stāstīt un izskaidrot notiekošo, pat ja bērns vēl ir ļoti maziņš, viņam ir jāizskaidro, ka māmiņa dodas uz darbu, vakarā ( pēc tam, kad iziesim pastaigāties, tad, kad izgulēsi diendusu) viņa būs mājās, ka māmiņa bērnu ļoti mīl un ilgojas, bet viņai ir jāpelna naudiņa.

Omai atkal jāsaprot, ka no vienas puses māmiņa viņai uztic savu visdārgāko – bērnu, un šajā gadījumā starp abām sievietēm jāvalda pilnīgai sapratnei un uzticēšanās. Ja māmiņa nespēs uzticēties vecmāmiņai, ja nevarēs būt mierīga, ka viņas prombūtnes laikā vecmāmiņa aprūpēs bērnu kā viņa pati, tad laba sadarbība nevar sanāk, un ļaunākais, ka cietējs būs tikai bērns.