Ilgas bija manas pārdomas, ko un kā rakstīt, vai vispār rakstīt, jo noteikti viss būs pārāk gari, lai gribētu lasīt, bet kādam varbūt noderēs mūsu ģimenes pieredze.
Man diezgan tīk MK nesen minētais apzīmējums „valdonīgs un emocionāls bērns” , kam caurvijas spēcīga bērna agresija, neskatoties uz bērna audzināšanu ar mīlestību un lielām rūpēm, nepārtrauktu uzmanības sniegšanu, tajā pat laikā ļaujot viņam izvēlēties laiku un telpu arī sev. Par to lielākoties arī mans stāsts.
Līdz gandrīz 5 mēnešiem mūsu bērns bija paraugzīdainis, bet vairāk tā šķita tādēļ, ka viņš naktīs modās reti (no 1 mēneša līdz ~5 mēnešiem tikai 1x 12h naktsmiegā, bija reizes, kad nemaz), tādēļ nepievērsu uzmanību tādām niansēm kā nepārtraukta vajadzība dienas laikā atrasties ciešā fiziskā kontaktā ar mani (dienas laikā spēja aizmigt un miegu baudīt vien man uz krūtīm, nomoda laikā pavadīt kaut minūti, kaut pusminūti vienam pašam intereses nebija) vai savu vajadzību paziņošana notika ļoti skaļi un momentā, kā attālinājos vairāk par metru (tikai tagad 2 stāvus zemāk dzīvojošie kaimiņi par to uzdrošinājušies runāt – cik skaļa gan viņam tā balss). Tāpat nepievērsu uzmanību, ka aizmigt un gulēt var tikai apgriezts uz vēdera (kā izrādās, tam tomēr ir nozīme!), jo šķita – vienkārši puncis tā nesāp vai rokas nemētājas un nemodina. Naktīs biju atpūtusies, tādēļ dienas notikumi šķita pilnīgi normāla bērna augšana un sevis apzināšanās.
No 5 mēnešiem sākās nakts miega traucējumi. Ja pirmos pāris tādus mēnešus pediatrs teica, ka zīdaiņi naktīs mēdz negulēt, ka ar to jāsamierinās, mēs arī samierinājāmies, tad pēc 3 mēnešu neizgulēšanās es tomēr nolēmu vērsties pie bērnu neirologa. Diemžēl apmeklējums man pat sirdsmieru nedeva, tikai daktera konstatējums „nu jā, viņš jums tāds aktīvs” (nesapratu, ko viņa ar to domā) un receptes izrakstīšanu par Baklofēna lietošanu (norādīšu, ka tas „indicēts smagu, hronisku, spastisku stāvokļu gadījumā, ko izraisījuši dažāda veida bojājumi, piemēram, multiplā skleroze vai traumatisks daļējs muguras smadzeņu bojājums”), ar kura palīdzību bērnam naktīs nebūtu vairs jāceļas, jo viņa muskuļi tiktu pāratslābināti jeb, citiem vārdiem, bērns naktīs būtu „dārzenītis”. Bija grūti, bet tik izmisusi nebiju un zāles nedevu. Jāatzīmē, mošanās nebija vienkārši sākšana knosīties, bet bērns, acīm ciet, sāka histēriski kliegt un nebija nomierināms vismaz 15 minūšu laikā.
Nodzīvojām šādi līdz gandrīz 10 mēnešu vecumam, kad uzzināju par iespēju apmeklēt osteopātu, kurš sekmīgi var palīdzēt novērst miega traucējumus, šo iespēju izmantojām, rezultātā ar miegu lielākoties bija tikts galā. Kad jau naktī cēlās vairs tikai reizes 4, kliegšana vairs nebija histēriska, bet tā bija vienkārša ierastā raudāšana pusstundas garumā, kāda tā tika piedzīvota arī dienas laikā, atkal jutos izgulējusies un kļuvu apmierinātāka ar dzīvi. Jāsaka, arī bērns, jo ikviens spēj iedomāties, kāds mēdz būt sistemātiski neizgulējies zīdainis.
Pēc osteopāta tik arī iedomājos, ka jau agrāk vajadzēja pamanīt dažādās nianses, kas norādīja uz potenciālajiem traucējumiem, piemēram, bērns nespēja gulēt nekustinātos ratos. Acīmredzot viņam nedaudz vajadzēja to eiforijas sajūtu, lai spētu gulēt. Bet ko nu vairs...
Ja runājam par nomoda laiku, tad, neskatoties uz visai raito fizisko attīstību pirmajā dzīves gadā, bērnu neinteresēja laika pavadīšana ar sevi vai mirklis vienam telpā. Pēc pirmā neirologa apmeklējuma galvā tikai skanēja vārdi par aktīvu bērnu, lai arī turpināju lāgā nesaprast, ko tas nozīmē. Mūsu gadījumā aktīvs nenozīmēja vien ļoti kustīgs un ar traucētu miegu, bet arī to, ka no 8 mēnešu vecuma parādījās visai negatīvas iezīmes bērna uzvedībā. Ja līdz tam viņš savas vajadzības paziņoja ar ļoti skaļām raudām, tad no šī vecuma parādījās arī roku likšana lietā, ja pēkšņi kas nenotika, kā bērnaprāt tam būtu jānotiek. Rokas tika liktas lietā gan metot priekšmetus, ja pirmajās 2 sekundēs nesanāca iedomātais, gan arī ieklapējot pieaugušos, ja tika pārvietots no vietas, kur grasījās veikt neatļauto, uz vietu, kur būtu drošāk. Lai nu kā, bet šobrīd manās atmiņās laiks no 5 mēnešu līdz 2 gadu vecumam palicis ar skaļu bļaušanu un traku kaušanos kā dienā, tā naktī, lai cik ļoti būtu centusies izmantot maigās disciplinēšanas metodes. Nedaudz labāk kļuva, kad pēc cita bērnu neirologa apmeklējuma uz 1 gada un 5 mēnešu vecumu ieviesām ļoti striktu dienas režīmu (vairāk par to rakstīju šeit).
Vēl viens mazs murdziņš līdz apmēram 2 gadu un 5 mēnešu vecumam bija ārā iešana. Kamēr vadāju ratos (viņam patika un to apzināti darīju gana ilgi – līdz 2 gadu un 3 mēnešu vecumam, kad rati kļuva par īsu, bet tā būtu vedusi ilgāk, jāatzīst – līdz 1 gada vecumam varējām iet pastaigās tikai uz guļamlaiku, jo nomodā ratos pārāk traki bļāva), tikmēr mūsu pastaigas bija pietiekami kontrolējamas. 2/3 pastaigas pavadīja ratos un to 1/3 ļāvu bizot, cik tik spēka, pati bizojot līdzi, jo bērna galvenais mērķis parasti bija stāties priekšā braucošām mašīnām vai ripot notekgrāvjos, brist dīķos un baseinos, principā ļoti ekstrēmas lietas, pie kā es caur asarām smējos „mazais adrenalīna ķērājs”, bet laikam bērna nervu sistēma bija tā sakārtojusies, ka viņam nepārtraukti vajadzēja tikai asas izjūtas. Kad sākām doties pastaigās bez ratiem, es katru reizi biju gatava līdz izmisumam raudāt, jo katrās desmit minūtēs varbūt vienu minūti aizvadīju bez uztraukuma, ka bērns tūlīt, tūlīt kaut ko sadarīs.
Tad sākās bērnudārza laiks, kur pirmos 4 mēnešus viss bija burvīgi un skaisti, kamēr uz 2 gadu un 9 mēnešu vecumu sākās biežas klepošanas. Bērni taču slimo pirmajā bērnudārza gadā, vai ne? Nu es domāju tieši tāpat! Taču paralēli tam bērna uzvedība kļuva arvien tik trakāka. Nu mājās dzīvoju vēl lielākā stresā, tādā, kuru līdz šim pat iedomāties nespēju, jo bērns visu laiku darīja tikai neatļauto, visu plēsa, pie aizrādījumiem ārdījās un kliedza, bet visi zina, ko nozīmē stresaina mamma – tas nozīmē dubultstresainu bērnu. Un mūsu apburtais loks nekā nebeidzās. Kamēr nedēļu pirms 3 gadu jubilejas nolēmu apmeklēt homeopātu, lai taču beidzot ar to biežo klepošanu tiktu galā. Nekā cita nebija, tikai klepus, bet tāpat nav patīkami. Rezultātā no homeopāta kabineta izgājām pēc 1h20min garas sarunas, kā rezultātā speciālistei bija izveidojies savs viedoklis par bērna temperamentu vai virs normas aktivitāti.
Sākām lietot graudiņus. Pēc divarpus nedēļu cītīgas lietošanas gribētu teikt – notika brīnums! Vienā pirmdienas rītā mans bērns pamodās un pēkšņi sāka mani klausīt un visādi citādi uzvesties priekšzīmīgi. Var jau uzskatīt, ka viņam 2 nedēļas pēc 3 gadu iestāšanās beidzot beidzās visas 1gadnieka, 2gadnieka un 3gadnieka apvienotās krīzes, bet es (subjektīvi, protams) uzskatu, ka tas nebūtu beidzies bez homeopāta palīdzības.
Bērns šobrīd kļuvis savākts, viņam ir parādījusies pacietība, ja es ko nevaru uzreiz, viņš pagaida, viņš pat sācis vēlēties zīmēt, viņš pēkšņi dalās ar mantām un, ja vēlas ko ņemt no cita bērna, paprasa atļauju, nevis uzreiz rauj no rokām ārā vai sit. Viņš arī vairs nekliedz kā pie spīdzināšanas jebkur un par visu. Un pastaigas mums notiek ar baudu, jo vajadzīgajos brīžos viņš dod man roku (ko līdz šim darīja izteikti nelabprāt, labprātāk vilkās guļus pa zemi, nevis pār gājēju pāreju pāries pie rokas), apstājas, ja saku, ka tā vajag, pārejot ceļu viens (tā dažkārt gadās), cītīgi vēro mašīnas un nogaidīs, ja kāda būs redzama. Vēl viņš beidzot ir kļuvis čakls palīgs mājas darbos, klausa, kā es viņu pamācu un atkārto, nevis dara pa savam, radot vēl lielākas nekārtības. Tā es varētu uzskaitīt vēl un vēl. Tagad ļoti spēcīgi redzu, ka viņš visu laiku mācījies to, ko stāstu, bet kaut kas viņa nervu sistēmā traucējis to īstenot, tā vietā padarot uzlādētu ar negatīvām emocijām un agresiju. Jā, mēdz sagadīties pa kādam „vājuma” mirklim ik pa dažām dienām, kad tik perfekti nav, bet tas ir viens īss mirklītis pret pārējo laiku. Un beidzot „strādā” tas, ka pie dusmām (tagad viņš to pasaka vārdos!) viņu apķeru un viņš norimst, ja iepriekš man regulāri šādā pat situācija tika pārsista lūpa vai deguns. Un tas, kā mēs tagad varam sarunāt lietas! Uh, vienkārši pasaka!!! Nakts miegs par kripatiņu atkal ir uzlabojies, lai gan tāpat turpina mosties un modināt arī mani. Vien līdz ar labo uzvedību pārstāja gulēt apzinātas diendusas. Reizēm aizmieg, kad, kamēr gludinu vai sagatavoju vakariņas, uzlieku viņam multeni (īstenībā daru to apzināti, jo pēc 7-8h intensīvas skriešanas vai braukšanas ar riteni, skrejriteni organismam vajadzētu atpūsties, lai gan mazi bērni jau ģenerē enerģiju no zila gaisa). Pašai jau nedaudz grūtas ir tās dienas, kad nav bērnudārzā, jo praktiski viss nomoda laiks aiziet ārpus mājām (dzīvojam dzīvoklī), tātad ļoti laicīgi jāzina vai pat jāsagatavo ēdienreizes, mājas darbi tiek atstāti novārtā šajās dienās, lai tikai bērns būtu nodarbināts un varētu emocionāli vieglāk tikt galā ar sevi. Jāsaka arī, ka iepriekš nodarbināšana aktīvi svaigā gaisā viņu tik pozitīvi neietekmēja.
Protams, ka pati esmu kļuvusi daudz apmierinātāka ar dzīvi. Un, protams, tas ietekmējis arī manas attiecības ar vīru, jo ar dzīvi apmierināts bērns tomēr diktē noteikumus vecāku savstarpējās attiecībās.
Šī pieredze arī ir tā, kādēļ ļoti bieži iesaku, ja kādai mammai ir bažas, vai bērna uzvedība vai miegs ir normālas, tomēr vērsties pie kāda speciālista, jo reizēm, kas līdzcilvēkam šķiet normāli, var nebūt normāli, un otrādi – līdzcilvēkam šķist traki, speciālists nomierinās, ka viss tomēr ir labi vai labojami.