Iz dzelzceļa stāstiem

Māmiņa Ērika stāsta par atgadījumu dzelzceļā, kas izraisījis viņā pamatotu sašutumu. Kā apkārtējie var izraisīt sašutumu un neizpratni? Lasi māmiņas Ērikas blogā!

Sveiki, sveiki, sveiki!

Esmu atpakaļ.... :)

Pārvākusies, ievākusies, iedzīvojusies..

Laiks ir draņķīgs, noskaņojums arī. Varbūt ļauties krasām pārmaiņām- kā Rebeka Šulca? Varētu ielikt ilgviļņus vai nogriezt „zēngalviņu”, vai pielikt plastmasas nagus (vai kā viņi tur saucās)?...

Drīzāk jau jāvelk āra no skapja ziemas mētelis...  Fui.... :(

Iztsāstīšu jums vienu atgadījumu iz dzelzceļa stāstiem. Tas bij vasarā, kaut kad jūlija sakumā. Ar mazo visu dienu nodzīvojāmies pa Rīgu, vakarā ar pēdējo vilcienu braucām uz mājām (tad vēl Siguldā dzīvojām).

Iekārtojamies beņķī, vagonā kādi 6 cilvēki. Tieši mums aiz muguras paročka- puisis ar meiteni, abi pa gadiem 26-27. Šamējs aliņu pļumpē, ik pa brīdim pagriežas pret mums, izspļauj kādu jociņu. Vairākkārt saka: „Iedod mazajai aliņu padzerties!” Es atsmeju pretī, īsti neatceros ko, bet nu tā- uz humoriņu to visu vilkām.

Ceļš mums ilgst stundu piecpadsmit. Sāka krēslot. Mazā pastaigājās pa vagonu, koķētēja ar visām tantēm. Un bonusā uztaisīja pamatīgu smaku pamperā. Kamēr mainīju pamperu, puisis, kā jau īsts vīrietis, paspēja pašausmināties, ka maza kakiņa var tik ļoti smirdēt. Ar humoru. Un es ar humoru atgādināju, ka reiz arī viņš kakāja biksēs...

Tovojāmies jau lēnām Siguldai. Mazā drasēja pa vagonu, puisis sūca savus aliņus no plastmasas glāzītēm, ārā jau pavisam tumšs. Novērsos uz brīdi no Evelīnas, lai caur logu mēģinātu saskatīt, cik mēs tālu esam. Kad sēdos atpakaļ krēslā, dzirdu- mazā man aiz muguras sāk riktīgi klepot. Pagriežos, skatos- tas čalis iedevis manai meitai alu padzerties!!! Iedomājieties- ne tik, ka konfektes dotu bez manas atļaujas, bet alu!!!

Uzbrēcu viņam: „Kas Tu debīls esi??!!” Sāku mierināt mazo, slaucīt mutīti (viņa dikti klepoja un rīstījās), bet viņš naivi saka: „Tas jau tikai aliņš, es lasīju, ka maziem bērniem tas ir veselīgi...” Ak veselīgi??! Paķēru rokā meitas kakaino pamperu un triecu viņam sejā- „Es kaut kur lasīju, ka šitas ar esot veselīgi!!!”..

Ne vārda viņš pretī neteica. Un man arī bija vienalga. Saģērbu mazo un gājām āra no vagona- nākošā bija mūsu pietura. Tik dzirdēju, kā viņa draudzene, dzirdot, ka Evelīna tik dikti klepo, šamējam nosaka: „Redzi, ko Tu izdarīji...”

Pēc tā notikuma ilgi nevarēju nomierināties. Man besī, kaitina, tracina un es vienkārši nespēju saprast cilvēkus, kas publiskās vietās lien pie svešiem bērniem, dod viņiem konfektes, ņem klēpī, un tā tālāk. Cik reižu nav nācies vilcienā, uz ielas vai rotaļlaukumā kādam stingri pateikt, ka nedrīkst bez manas atļaujas dod manam bērnam saldumus. Vai ņemt opā. Nu nevar. Nedrīkst. Nevajag. It kā jau saprotu tās omītes- kurai mammai nepatīk mazi bērni.. It sevišķi, ja nav pašai savu mazbērnu..  Bet nu tomēr...

Grūti...

Pagaidām viss no manis, skriešu darboties. Vēlu visām kādu saules stariņu lietainajās dienās!

P.S. Ļoti priecāšos, ja jūs uzdosiet jautājumus vai ieteiksiet tēmas, par kurām vēlētos no manis dzirdēt, savādāk man brīžiem izdoma bremzē- apsēžos pie baltas lapas, un divas stundas nekas nenāk galvā...

P.S.2: Vakar, lasot ar meitu ārā kastaņus, tepat pie poģīša nocēlu trīs apšu beciņas. Sanāca pekai gardumgarda mērcīte! Turiet acis vaļā! :)