24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Sveiki visapkārt!:)
Pirms pāris dienām uzrakstīju blogu par savu pozitīvo pieredzi, taisot ķeizargriezienu. Un panesās diskusijas un viedokļi...
Protams, katram ir savs domu grauds, un neviens no izteiktajiem viedokļiem nav labāks vai sliktāks par citiem. Jo katrai sievietei ir sava pozitīvā/negatīvā pieredze. Man, par laimi, bija pozitīva.
Šoreiz gribu parunāt par emocionālo saikni ar savu bērniņu, ja tas ir nācis pasaulē ar ķeizargriezienu. Blogs top, jo ir sievietes, kas apgalvo, ka unikālu emocionālo saikni var iegūt tad, ja ir dabisku dzemdību pieredze - kad bērniņš iziet cauri dzemdību ceļiem, izslīd ārā un tiek uzlikts mātei uz krūtīm.
Varu dalīties ar savu pieredzi, jo mans dēliņš nāca pasaulē tieši ar ķeizargriezienu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet esmu no tām sievietēm, kas seko līdzi visam procesam. Un tieši tāpēc biju pateicīga anesteziologam, kas stāstīja par ķeizargrieziena norisi. Līdz ar to biju iekšā "procesā" no galvas līdz pat papēžiem. Tajā brīdī, kad mazuli izcēla no punča un veica visas tās darbības, ko dara ar bērniņu arī dabiskajās dzemdībās, visu laiku ar skatienu sekoju līdzi. Protams, biju tik emocionāli saviļņota, ka pār vaigiem lija prieka asaras:) Un tad manī radās tās sajūtas, ko, visticamāk, izjūt katra sieviete - ir paveikts milzīgs darbs un sasniegts lielisks rezultāts, kas tika gatavots veselus 9 mēnešus.
Vēl tas, ka varēju mazajam iedot bučiņas ar pārgrieztu vēderu, ieraudzīt, kā viņš izskatās, dzirdēt viņa pirmos kliedzienus (un tie nebūt nebija izmisīgi brēcieni), dzirdēt labo neonatologa novērtējumu vēl vairāk nostiprināja manī pārliecību, ka: "MĒS TAČU ESAM MALAČI!!!"
Pēc neilga mirkļa, kad mani pārveda uz palātu un uzlika mazo un krūtīm (viņš uzreiz ļoti cītīgi piezīdās krūtij), man radās jaunas izjūtas, jo tagad mēs bijām kopā. Tas vairs nebija saviļņojums, bet milzīgs prieks un gandarījums. Un pēc mirkļa, kad mazais atvēra acis un paskatījās uz mani ar savu dzidro skatienu, mēs sapratām, ka tagad mūs vieno nesaraujama saikne. Un šo es saucu par emocionālo saikni, kas nebūt nav sliktāka vai vājāka par to saikni, ko nodibina sievietes ar mazuļiem, dzemdējot dabiski.
Starp citu, manī kaut kur mīt pārliecība, ka brīdī, kad mazais tiek ieņemts, mēs - kā vecāki, slēdzam ar viņu sava veida līgumu vai norunu - sauciet kā gribat, par to, ko mēs dzīvē varam viņam piedāvāt. Un tad tā ir viņa izvēle - vai to akceptēt vai nē. Jo tā jau saka, ka bērni paši izvēlas sev vecākus...
Vēlāk jautāju vīram, ko viņš juta, kad viņam vecmāte iedeva mazuli? Viņš teoica, ka viņi esot viens otram ieskatījušies acīs - nodibinājuši šo emocionālo saikni, un sapratuši, ka tagad viņi ir kopā. Ķeizargrieziena operācijas gadījumā (ja bērniņa tēvs ir blakus) bērniņš sākumā tiek dots tētim, nevis māmiņai.
Lūk, tāpēc nevaru piekrist apgalvojumam, ka tikai dabiski dzemdējot var nodibināt unikālu emocionālo saikni. Turklāt man ir vēl viens arguments - dabiski dzemdējot (ja nav izmantota atsāpināšana) māte izjūt sāpes (bērns arī) un tas, protams, nāk ārā skaņās - kunksti, vaidi, citām - kliekšana. Un padomājiet - mazulis taču to visu dzird, un galu galā - kādām ir jābūt sajūtām nākt pasaulē, ja tavs tuvākais cilvēks - māmiņa izjūt sāpes, vaid, kunkst, kliedz...
es gan domaaju, ka tas ir labi, ka ir tik daudz iespeejas uzzinaat par sho dabiigo procesu. Kādēļ? Jo, kā redzam ļoti daudzas sievietes paniski baidās dzemdēt. Drošvien kaut kaadu muljkjiigu filmu vai draudzenju un maashu shausmu staastu iespaidā. Domāju, ka tas ļauj pašam radīt viedokli nevis ietekmeeties no pa ausu galam saklausiitaa.
Piekrītu lvmammai. Ķeizarmammas kaut kaa baigi uzreiz satraucaas, kad dabiigi dzemdeejushaas saka, ka vinjaam shis proces ir bijis dzilji emocionaali svariigs. Nu jums ir ķeizars bijis svarīgs. Mees tachu visas miilam savus beerninjus ar visu sirdi un veeseli jau no mirkļa, kad tas atradās puncī. 😀
Nepiekritīšu gan autorei par to, ka taas saapes naak tam beerninjam liidz utt. utt.
Personīgi es uzskatu, ka pirms dzemdībām ir jāsaprot viena svarīga lieta un jāpārkāpj dabīgajam instinktam, ka sāpes liecina par kaut ko sliktu. Uzdrīkstēšos teikt, ka šīs ir vienīgās sāpes, kas liecina par pashu lieliskāko un labāko lietu, kas var notikt. Ja sāpes uzskata par sliktu zīmi, tad cilveeks saraujas, sakrampeejas un dzemdeejot taa nekas labs nevar sanaakt. ....
Atkal varu pateikt Jums visām paldies par viedoķliem😀 Es nekādā gadījumā nesaku, ka sieviete ir labāka vai sliktāka, ja izvēlas dzemdēt dabiski vai ar ķeizargrieziena palīdzību. Visu, ko es rakstu, ir mana personīgā pieredze, kā arī tas, ko esmu redzējusi, dzirdējusi un galu galā - arī mans protests pret Latvijas mediķiem un vecmātēm, kas negrib vai nespēj ieklausīties sievietē, kura, iespējams, tiešām nav gatava dabiski dzemdēt. Es uzskatu, ka mūsdienu tehnoloģijas atļauj sievietei izvēlēties un šāda izvēle ir jāciena!
nu, jā, tas nebija konkrēti par Tevi, jo Tev bija nepieciešams ķeizargrieziens. bet vairāk es par māmiņām, kuras uzreiz zina, ka taisīs ķeizaru, neskatoties ne uz ko, jo "dzemdībām nav gatavas".
Nu man tiešām sanāca mocīties,jo it kā bērnam jau pēc 8 stundām bija jādzimst,bet nedzima,jo nebija noslīdējis,jo nebija vieta kur noslīdēt.
Tādēļ es konkrēti par sevi varu teikt,bet ir nācies tiešām bieži dzirdēt,ka dzemdības ir bijušas mokošas.
Un kaut es tās varu nosaukt mokošas,tas nenozīmē līdzvērtīgi it kā mani kads būtu mocījis un darījis šīs sāpes,nē,tas ir citādi.
Tavā rakstītajā izlasīju to, ko sievietes, kam dzemdības bijušas ar ķeizargriezienu, saka par dabīgām dzemdībām - jāmokās dzemdējot. es laikam nekad nesapratīšu, kādēļ vienai lielai daļai sieviešu dabīgas dzemdības šķiet mokas. līdz ar to ir viena lieta, par kuru mani neviens nepārliecinās (atkal atkārtošos) - ja sieviete psiholoģiski ir tam gatava, saprot, kas ar viņu notiks, pieņem, ka tas ir viņas bērna radību brīdis, un šo brīdi iemācās izbaudīt tāpat, kā izbaudījusi ieņemšanas un gaidīšanas laiku, tad dabīgas dzemdības NAV mokas.
ja tā padomā iz dzīves - gatavojot ēst, nejauši iegriežu pirkstā, nedaudz pasāp, bet rezultātā ir tik izbaudāmas vakariņas, gludinot veļu, nejauši pieskaros gludeklim, nedaudz pasāp, bet rezultātā ir izbaudāms tīrs un svaigs apģērbs. cilvēki nereti pārspīlē ar sāpēm un neredz tālāk par tām, bet nevajag taču dzīvē koncentrēties tikai un vienīgi uz sīkumiem 😀
Nekad nēesmu domājusi,ka dzedējot dabiski ir kas citads,kā piemēram dzimstot bērnam pie ķeizera.
Man bija ķeizers pie pilnās narkozes un neko es neredzēju,nedzirdēju,nejutu,bet tad,kad pēc operācijas mani atveda uz palātu,es dzirdēju kaut kur citā telpā raudam mazuli,un nezinādama es jutu,ka tas ir mans dēliņš.Pēc balss,ko nekad nebiju dzirdējusi es sapratu,ka tas ir mans dēliņš.Es tecu,lai vīrs viņu atved pie manis un tās sajūtas bija neaprakstāmas.
Tā ir saikne,kas izveidojās tajos 9 mēnešos.Tā rodas vienkārši pati no sevis,ja mīl un gaida.Un nav obligāti jamokās dzemdējot,lai būtu emocionalā saikne.
Nu kaut kā tā.Patiesībā man pat grūti izteikties par to ko jutu.
Nav nav tā, tas ir vai nu mīts, vai apstākļu sakritība. Piederu pie mammām, kas līdz pēdējam cerēja dzemdēt dabiski, bet diemžēl nesanāca. Man bērnu ir ļoooti grūti kādam atstāt, tieši kā tu saki - liekas, ka nodaru pāri, neesot blakus.
ja es savā prātā pārcilāju, tad arī lielākoties manā draudzeņu pulkā mammas, kam bijuši ķeizari, viegli palaiž bērnu. no otras puses - tā daļa mammu, kas vienkārši ir atšķirīgas no manis, bet dzemdības bijušas dabiskas, arī bērnu palaiž. un vēl palaiž tās mammas, kurām bērns ir patstāvīgs, taču ne visi patstāvīgie ir ķeizargrieziena rezultātā dzimušie bērni 😀 tā kā šeit strādā vairāk cilvēka raksturu īpatnības, nevis dzemdību veids, vismaz pēc maniem novērojumiem.
es arī domāju, ka neviens neapgalvo, ka nav emocionālās saiknes vai nav mīlestības/tā būtu mazāka. manā galvā, piemēram, nelīmējas kopā tās lietas kā sieviete vēlas bērnu, sieviete apzināti bērnu ieņem, sieviete bērnu gaida - šis notiek un sieviete pieļauj visu kā Māte Daba to paredzējusi, taču bērna radību brīdī sieviete pēkšņi nav gatava tam, ko Māte Daba paredzējusi. īsāk sakot, man nelīmējas, kā sieviete var būt gatava visam, izņemot dabīgas dzemdības. bet tas nav stāsts par to, ka sieviete bērnu audzinās ar mazāku atdevi.
Vēl neliela piebilde par bērniņa "uzdevumu" - piedzimt ar māmiņas palīdzību... es tiešām sabijos un pie sevis nodomāju:"Nevar kaut kā ātrāk, lūdzu?!", kad vecmāte manu roku jau pielika pie mazuļa galvas, kad galviņa jau bija laukā. Man bija panika! Un es vienkārši "uz dullo" sāku spiest, tā arī tiku pie sava mikroplīsuma. Protams, man tajā brīdī bija pilnīgi vienalga, kas un kā ar mani, man galvenais bija, lai bērnam dzemdības ātrāk beidzas. Tā kā mums viss notika ļoooti ātri, tad man asinis nevarēju uzreiz apturēt, dzemde nesarāvās, kā vajag, lika sistēmu. Patiesībā tāpēc gribētu ķeizargriezienu. "Nja, tagad pārlasot, ko uzrakstīju, sapratu, ka vēlētos "ķeizaroties" tomēr ne sava egoisma dēļ, bet lai abiem mums mazāk moku. Sāpēt nesāpēja, bet nelielas komplikācijas bija, labi, ka dēlēns tika novērtēts ar 9 pēc Apgares skalas. Tas gan priecēja. Slimojis arī šo divu gadu laikā nav. Tfu, tfu, tfu! Es uzskatu, ka māmiņai jāizvēlās tas, ko viņa uzskata par pareizu sev un bērniņam. Jo mātes intuīcija strādā jau pirms sieviete nonāk uz operāciju vai dzemdību galda 😀
Ja runa iet konkrēti par emociju spēcīgumu, tad es tev piekrītu - manā ģimenē aug 4 "ķeizariņi" (manas tantes 3 bērniņi un brāļa dēlēns), abas mātes ļoti mīl savus bērnus! Abām ir spēcīgas emocijas, abas ir labas, gādīgas, atbildīgas mammas. Tur pat runa nevar būt par emociju esamību/neesamību vai to spilgtumu/blāvumu 😀 Patiesībā šī diskusijas tēma ir diezgan smaga, jo ķeizarmamma nesapratīs dabiski dzemdējušo un otrādi. Cita lieta, ja savu viedokli šajā jautājumā izteiktu mamma, kurai bijušas abu veidu dzemdības.
Gazele, es nebūt neapgalvoju, ka dabiskas dzemdības ir brutāls un traumējošs pasākums, taču to jebkurā gadījumā pavada sāpes (ja nav anestēzijas), jo tā taču daba ir iekārtojusi. Šeit es tikai gribu apgāzt ideju par to, ka unikāla emocionāla saikne veidojas, tikai un vienīgi tad, ja sieviete ir dzemdējusi dabiski! Tas ir muļķīgi, jo, ja vien sieviete ir gaidījusi šo bērnu un ir laimīga par rezultātu, tad esmocionālā saikne veidojas, un katrai sievietei (un, starp citu, arī vīrietim) tā ir unikāla! Un, par dzīvi runājot, es neapgalvoju, ka viss ir "pūkains un rozā", taču vismaz mana vēlme ir pēc iespējas vairāk saglabāt manā bērnā mieru un harmoniju, jo, nonākot šajā pasaulē un saskaroties ar to, viņš pats ar laiku pārliecināsies, ka dzīve nav bez grūtībām.
Es arī gluži nepiekrītu par "Turklāt man ir vēl viens arguments - dabiski dzemdējot (ja nav izmantota atsāpināšana) māte izjūt sāpes (bērns arī) un tas, protams, nāk ārā skaņās - kunksti, vaidi, citām - kliekšana. Un padomājiet - mazulis taču to visu dzird, un galu galā - kādām ir jābūt sajūtām nākt pasaulē, ja tavs tuvākais cilvēks - māmiņa izjūt sāpes, vaid, kunkst, kliedz...". Man dzemdības ilga 3 h un 33 min, vīrs man bija blakus, neviena bļāviena un kunkstiena no manas puses, jo es psiholoģiski "līdz papēžiem" apzinājos, ka man ir jāpalīdz savam mazajam čalītim piedzimt šajā pasaulē. Arī man bērns bija mierīgs, naktīs ļāva gulēt, labi ēda, visu darīja pēc plāna, bez niķiem. Kā mums teica dzemdību sagatavošanās lekcijās RDzN (kur dzemdēju, un, starp citu, līgumus neslēdzu. Daudzas sievietes bieži vien iedomājas, ka tas ir garants labām, veiksmīgām dzemdībām), bērns patiešām izjūt visas tās sāpes kaut kādā mērā arī, taču daba ir iekārtojusi tā, ka tieši tā paša iemesla dēļ bērns šo mirkli neatcerās.
Iepriekš izteicos, ka pati otro bērniņu laistu pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību, bet tikai sava egoisma dēļ - muļķīgi, bet tikai šuvīšu dēļ, lai gan man tikai viena mazmazītiņa vien ir, kura radījās vecmātes un manas muļķības dēļ, viņa pielika manu roka mazā galvai, kad galviņa jau nāca laukā, es sabijos, ka bērns bez maz vai nosmaks, sastresojos un spiedu vienā laidā, citādi būtu bijis bez plīsumiem... Zinu, ka reāli ķeizargriezienu netaisīšu.
Piekrītu, ka tās mammas , kurām nav bijis ķeizars nevar zināt kā tas ir ? Bet domāju, ka emocionālo saikni katra mamma un bērns izjūt neatkarībā no ķeizara vai dabiskajām dzemdībām. Par argumentiem man ir ko iebilst nevisām mammām ir bijušas dzemdības sāpju un kliegšanu pilnas. Es personiski dzemdēju tikai 4h Man ssāpju nebija no sākuma vispār tikai tā nedaudz pasāpēja. Es jau dakterim teicu man nesāp tā kā apraksta ,ka ir jāsāp! Man viss bija savādāk dzemde vērās vaļā pārsteidzoši ātri, bet sāpes nebija tik trakas. Nu jā kad stimulēja , lai parādās sāpes tad gan 2 h man sāpēja. Es to godam izturēju, kaut gan neko nevar zināt kā es šīs sāpes izturētu , ja dzemdības ilgtu piemēram, 12h???😉 Tāpēc es nepiekrītu argumentam, ka mamma mocās neciešamās sāpēs , kliedz un lamājas😃 Vīrs un ārts ginekologs visu laiku bija kopā ar mani dzemdības bija tik nepiespiestā un humora pilnā gaisotnē. Jā ginekologs un vīrs stāstīja anekdotes un es varēju par tām pat pasmieties starp kontrakciju laikiem😃
Es uzskatu, ka viss ir galvā sievietei un tas cik viņa ir gatava šim smagajam darbam. Jā es uzskatu to par fiziski un emocionāli smagu darbu , kas ir jāpadara! Es tam biju gatavojusies un noskaņojusies , ka viss būs ātri! Tā arī bija!
Ķeizaroperācijā izpaliek sāpēs procesam, bet ir pēc operācijas sāpes. Katram ir savi plusi un mīnusi. Pats galvenais , ka ar bērniņu un mammu ir viss kārtībā. Vēl svarīgāk , ka bērniņam ir mīloša ģimene un ir mazsvarīgi kādā veidā viņš ir nācis pasaulē. Pats galvenais ,ka ir ieradies !
Piekrītu princesemince , ka tomēr pasaule nav rozā un pūkaina. Dzemdības pašam bērnam ir pirmā lielā uzvara!
es domāju, ka emocionālā saikne ir gan vienā, gan otrā gadījumā, taču nevar nepiekrist apgalvojumam, ka dabīgās dzemdībās dzimušais bērns jau no savas ienākšanas šajā pasaulē ir pats lauzis ceļu uz pirmo lielo sasniegumu, kas viņu visticamāk motivē citiem jauniem sasniegumiem, tā kā arī bērns pats piedalās dzemdību procesā.
manā prātā viens no ķeizargriezienu lielajiem mīnusiem ir tas, ka bērns tiek "izņemts" ap 38.grūtniecības nedēļu, nevis tiek gaidīts mirklis, kad bērns pats ir gatavs ienākt šeit.
par to, ka bērnam kliedzieni un vaidi var radīt priekšstatu par ciešanu pilnu pasauli - bet tā taču ir! viss taču nav tikai rozā un pūkains 😃 un, ja māmiņa ir morāli gatava dzemdībām, saprot, kas ar viņu notiek, tad, lai kā sāpētu, viņa caur šīm sāpēm izjūt baudu, nevis ciešanas 😉