Dzīves skola Māmiņu klubā

Vairākas māmiņas, kas raksta blogus apmeklē arī Māmiņu Kluba vecāku skolas, tāpēc aicinām viņas dalīties pieredzētajā un gūtajos iespaidos. Šoreiz Ērika stāsta par vakardienas nodarbību pie Sanitas Aišpures.

Čiv riv!

Rīt mūsu valstij liela diena. Man plānos bij parādīt meitai parādi, kopā piedalīties lāpu gājienā un koncertā. /salūts gan neietilpst scenārijā, jo valdība gadu gadiem nespēj atrisināt pēcsalūta transporta problēmu/

Bet nu pārāk daudz izvazājos pa visādām sabiedriskām vietām, un vīrusnieks klāt.

Cerams, ka rīt būšu tik daudz uz pekām, jo MAN TUR IR JĀBŪT!

Vakar biju Māmiņu kluba nodarbībā pie Aišpures par niķiem un neirozēm. Jomajo! Man likās, ka es taču tik daudz zinu, bet izrādījās, ka it kā parastas ikdienas situācijas bērnam var būt traumējošas un radīt neirozes.

Neatkārtošos, jo ļoti daudz informācijas jau aprakstīja gan māmiņklubs, gan topošā māmiņa Kristiāna. Padalīšos ar to, ko tieši ES  guvu šajā nodarbībā, un kā tā man palīdzēja tikt galā ar dažiem jautājumiem, kuri mani turēja saspringumā.

Pats smagākais jautājums man bija par meitas atstāšanu pieskatīšanai kadam cilvēkam, kamēr es būšu nedēļu ilgā prombūtnē no valsts. Es kļūdījos, jo meklēju aukli radniecības pakāpēs, tomēr Sanita mani apgaismoja, ka nav svarīga radniecība, bet gan tas, cik labi bērns pazīst šo cilvēku, cik ļoti viņam uzticas. Savukārt pēkšņa bērna „pamešana” mazajai sirsniņai sveša cilvēka rokās var ne tikai radīt kādas neirozes, bet gan būt diezgan smaga trauma bērnam ar nenosakāmām sekām, visticamāk- neuzticēšanās ne tikai apkārtējai pasaulei un nedrošības sajūta, bet arī neuzticēšanās mammai un bailes.

{pic:1}

Viens mans tuvs draugs par šo tēmu, kuram nu jau ir 33 gadi, ieminējās, ka spilgti atceras brīdi no trīs gadu vecuma, kad abi viņa vecāki devās atvaļinājumā uz Poliju un atstāja puiku krustmātei, ar kuru viņam bija diezgan vēsas attiecības. Pārdzīvojums ir bijis tik spilgts, ka puisis to atceras visu mūžu...

Vēl sapratu, cik ļoti liela nozīme mūsu dzīvē ir manai savaldībai. Ir bijušas reizes, kad dusmās un bezspēcībā bliežu ar kulaku pa sienu, datora klaviatūru vai lidinu krūzi pret sienu. Pagājušajā ziemā bija tāda reize, kad slimo meitu vajadzēja steidzīgi aizvest pie ārsta, bet nevarēju atrast nevienu, kurš varētu palīdzēt. Un tad izmisumā izdarīju visu augstāk minēto, plus vēl iekliedzu spilvenā. Meita, kurai bija tikai 8 mēneši, tik ļoti pārbijās, ka man likās, ka viņa teju teju zaudēs valodu. No sirds ceru, ka tas nebūs atstājis nekādas sekas.

Bet tagad man, nesavaldīgajai mātei, jāmācās pacietība un savaldība, lai es to pašu varētu iemācīt savai meitiņai. Ehh, smagi... Bet liels paldies Sanitai, kura izskaidroja, kādas sekas var būt vecāku agresijai /vienalga pret ko/ vai nesavaldīgai rīcībai.

Un, galu galā es guvu vissvarīgāko atziņu- katrā situācijā paraudzīties no bērna viedokļa, saprast, ka jebkurā pēkšņā, negaidītā situācijā, bērns ir kā atvērta grāmata: ja mums līdzi nāk tūkstoš un viena dzīves pieredze dažādās situācijās, tad bērnam nav nekā. Un lietas, ko mēs uztveram pilnīgi normāli, bez lieka stresa, bērnam var būt smags pārdzīvojums. Piemēram, nomira kāmītis, steigšus jāpārvācas uz citu dzīvokli vai jāmaina bērnudārza grupiņa.

Tā ka- esiet pacietīgi, saprotoši un mīloši pret saviem bērniem. Viss pārējais vienkārši atnāks pats no sevis.

Un no sirds iesaku aiziet uz kādu audzināšanas nodarbību pie Aišpures- tik milzīgs informācijas grozs neatsvērs tos latiņus, ko samaksāsiet! ;-)

Par šito tēmu viss, ķeršos klāt nākamajai ;-)

Erika