Došanās uz mazo darbiņu

Došanās uz mazo darbiņu

19. Oct 2011, 00:00 princesemince princesemince

Jā, tieši tā tiek dēvēta iešana uz bērnudārzu! Tētis no rīta dodas uz lielo darbiņu, bet puika – uz mazo darbiņu.

 

Mūsu lielā diena bija 1.septembris. Protams, bija iespēja laist jau no augusta vidus, bet es biju noskaņojusies, ka sākšu ar šo zīmīgo datumus, tā kā nudien galīgi nebiju gatava, ka pēc turpat divarpus gadiem būšanas diendienā kopā ar bērnu, pēkšņi pati vairs viņu nepieskatu. Pirmajā dienā, sakravājusi visas vajadzīgās mantas, aizgājām, lai apskatītu telpas, pavērotu, ka tur ir citi bērni, ka ir audzinātāja, bet bērns tik organiski iejutās, ka audzinātāja teica, lai es ejot prom. 2.septembrī arī no rīta aizvedu, pārģērbu, un bērns iegāja grupā, smaidīdams pa visu seju.

 

Tā šīs abas dienas līdz diendusai veiksmīgi tika aizvadītas bērnudārzā. Es tikmēr mājās nezināju, kur rokas likt. It kā biju ļoti noskaņojusies, ka sākšu tīrīt mājās katru stūrīti, bet tik ļoti pierasts pie ierastajām dienas darbībām, ka visa kā jauna uzsākšana prasīja noskaņošanos.

 

Tomēr, ja līdz šim no rītiem cēlos, apkopu bērnu, paēdu brokastis, tad dzīvojāmies pa māju, tad gājām laukā, tad nācām atpakaļ, dzīvojāmies atkal pa māju, liku gulēt u.tml, sākoties bērnudārzam, tas viss pazuda! Un kā mani sākumā nomāca tā kontroles sajūta, ka es nezinu, ko dara mans bērns, ko viņš runā, kur viņš iet, kādas mantas aiztiek! Tāds mazais mammas izmisums. Tālāk sanāca tā, kā sanāca, svētdienas vakarā, liekot bērnu gulēt, sapratu, ka nākošā dienā uz bērnudārzu gājējs nebūs. Vai tas bija vīruss, vai arī vienkārši ļoti aktīvi aizvadīta nedēļas nogale, bet slimība bija klāt. Pēc tam 2 nedēļas aizvadīja mājās, un man atkal bija ierastā kārtība, par ko es ļoti priecājos.

 

Atsākot iet pēc slimošanas, bažījos, ka nu viss būs mainījies, ka varbūt tagad sāks pretoties, ka nepatiks, ka raudās. Neliela mana problēma ir tajā, ka ir diezgan grūti savaldīt bērnu, ja viņam kaut kas nepatīk, ja kaut ko daru pret viņa gribu – mazs vērsēns, tādēļ visa tikšana galā ir ar sarunāšanu un pierunāšanu. Tomēr nekā no tā nebija jāpielieto, jo mūsu bērnam bērnudārzs ir kā balva, nevis kā sods! Nogāja visu nedēļu, sākot no otrdienas paliekot arī uz diendusas laiku. Protams, migšana bija tāda, kāda nu tā ir, jo mājās viņš pieradis ilgi vāvuļot, pirms aizmigšanas, to darījis arī bērnudārzā. Visus ieradumus jau tomēr nevar lauzt. Apmeklējuma statistika – 10 no 22 septembra darba dienām bērnudārzs tika apmeklēts. Nevienu no šīm dienām (arī tagad oktobrī – nē) nav bijusi raudāšana vai pretošanās.

 

Jā, ir reizes, kad viņš no rīta neskrien uzreiz grupā, kad pakavējas uz sliekšņa, bet, apradis ar situāciju (piemēram, audzinātāju maiņa, jo viņas nemainās katru dienu, viena ir vairākas dienas), mierīgi aiziet. Reiz viena no audzinātājām paņēma viņu aiz rokas un vilka iekšā, jo viņai šķita, ka tā būs labāk. Bērns ar otru roku iekrampējās manā kājā un tādu pat spēku vilka mani līdzi! No tā brīža audzinātājas ļauj viņam pašam ieiet, jo zina, ka būs labi. Vēl viena mana lielā baža bija, kā audzinātājas tiks galā ar viņa kustīgumu un skaļumu. Jā, viņš ir no tiem bērniem, par kuriem regulāri dzird sakām – tik izlutināts, tik niķīgs, tik nesmuki uzvedās, šitādu tik pērt vajag – tādēļ bažījos, vai viņš audzinātājas nepārbaudīs pārāk traki.

 

Taču viņš to nedarīja! Jā, viņš tiek atzīts par kustīgu un skaļu esam, bet audzinātājas tiekot galā. Kad jautāju, vai viņš nedara viņām pāri, jo mēdz dusmoties ļoti aktīvi (gan skaļi, gan ar ķermeni), smējās, ka veiksmīgi izvairoties no tā. Vai ir negatīvas izmaiņas mājās? Nē, nav! Nu, labi, bija viena reize, kad neuzspēju bērnam pateikt, ka būšu pēcpusdienā pakaļ, jo viņš pārāk ātri ieskrēja grupā, tad nakts vidū atnāca gulēt man blakus. Pēc tās reizes man ir mācība, ka jāuzspēj tas pateikt, kamēr vēl pārģērbju. Jā, ir uzradušies jauni dusmu izpaušanas veidi, bet, tā kā līdz šim viņš bijis spītīgs, skaļš un kustīgs, intensīvāks nekas nav kļuvis. Es pat gribētu teikt, ka tagad ir labāk! Viņam ļoti spēji attīstījās valoda – jau ar pirmo apmeklēšanas dienu. Tam līdzi nāca spēja labāk izrunāt savas vēlmes, savas sajūtas, tādēļ arī mums ir vieglāk komunicēt.

 

Nu, jā, vēl kā bērnudārza lielais ieguvums ir vēlme darboties ar plastilīnu, lai gan vēl joprojām tas beidzas ar to, ka zobi jātīra, rokas jāmazgā un poda saturs nākošā dienā ir krāsains! Tā kā viņš naktīs guļ ļoti trauksmaini, biju jau gaidījusi, ka nakts miegs kļūs sliktāks. Jā, ir bijušas reizes, kad pēc bērnudārza notikumiem, piemēram, dauzoties pārsitis lūpu, kas viņam arī līdz tam gadījās regulāri, miegā kaut ko skaļi runā un nevar sadalīt, sāk pat raudāt, bet tas tikai liecina, ka viņam ir bijusi aktīva diena. Pats neko daudz nestāsta, tikai pirms gulētiešanas it kā savā nodabā runājas par bērnudārza „lietām”, tad arī visu uzzinu. Nu, jā, kad nakts miegā skaļi runā vai sāk raudāt, tad vēl uzzinu, kas bijis vai kas nav bijis. Bet nesākās sen aizmirstā trakā kliegšana un nespēja viņu pamodināt kliegšanas laikā, tas laikam veiksmīgi ir palicis aiz muguras. Kā ar mani pašu? Esmu kļuvusi izlutināta! Man tik ļoti patīk šīs brīvās dienas pirmās puses!

 

Un vēl – kad nododos aktivitātēm ar bērnu pēc bērnudārza, reizēm nesaprotu, kur man bija tā enerģija un spēks šādi darboties visu dienu un 7 dienas nedēļā… Par to, ka enerģija bija vajadzīga daudz, liecina arī fakts, ka tajās dienās, kad bērns atrodas bērnudārzā, man negribas ēst.

 

Man pietiek spēka, nereibst galva, bet, kā bērns ir mājās, vienmēr no rītiem jāpaēd brokastis, jo jau pēc kopīgi pavadītām pāris stundām nomodā manam organismam sāk trūkt enerģijas. Man tas šķiet tik jocīgi, bet tā nu tas ir. Visā visumā gribu tikai teikt, ka mamma var nebūt gatava bērnudārzam, galvenais ir tas, ka bērns ir gatavs bērnudārzam. Bērnudārza gaitas bērns uzsāka pilnu 2 gadu un 5 mēnešu vecumā, pats prot ēst, pats apmeklē podu (ar visu ģērbšanos), nelieto knupi vai pudeles ar knupi, neēd krūti, pats pagaidām vien nemaz neinteresējas par ģērbšanos, runa neskaidra, lai arī vārdu krājums gana plašs. Dienas režīms kā bērnudārzā (ar nobīdēm pusstundas robežās) mūsu mājā ir izveidots jau no viņa pusotra gada vecuma. Bērnudārzs atrodas aiz sētas, dzīvojam tam tieši blakus, pretēji manām bailēm - bērns no tā nebēg, varbūt vienīgi tas rada nelielus paskaidrošanas darbus reizēs, kad ir slims, bet pastaigāties ejam, grib doties uz bērnudārza laukumu pie citiem bērniem. Visi esam apmierināti ar tām izmaiņām, ko mūsu mājās radījusi došanās uz mazo darbiņu!

 

Ak, jā, piebildīšu, ka biju pārsteigta, ka bērns mājās grib pabūt viens – atnācis no bērnudārza, viņš grib pabūt vienatnē ar savām rotaļlietām. Tikai dēļ tā, ka visu dienu sabiedrībā, dažreiz bijis tā, ka no rīta pasaka, ka neiešot uz bērnudārzu, bet palikšot mājās paspēlēties, tādēļ redzu, cik ļoti šādā mazā vecumā bērnu pēc bērnudārza nevajag aktīvi nodarbināt ar radošām lietām (dejošanām, dziedāšanām, mākslas nodarbībām), jo bērnam gribas atpūsties no sava darba. Brīvdienās – jā, bet darba dienās viņam tāpat ir gana liela slodze.

princesemince princesemince 19. Oct 2011, 07:57

nē, es pašlaik esmu pusslodzes mamma un baudu, tā teikt, atvaļinājumu no šī mazā divarpus gadu trakā skrējiena 😀