Divgadniece mācās draudzēties

Mana meitiņa ilgu laiku izturējās ļoti rezervēti pret svešiem cilvēkiem gan lieliem, gan maziem. Bet nu jau kādus pāris mēnešus jūtu, ka viņa ļoti grib socializēties un īpaši ar bērniem. Loģiski! 

Piemēram, smilšu kastē meita noskata kādu mazuli, kurš pietiekoši mierīgi spēlējas un neiebilst, kad viņa pievienojas ar savām mantām. Tad seko visizplatītākā manis novērotā sadarbošanās rotaļa šai vecuma grupai - iebērt smiltis vienam otra spainītī. Un, ja vēl svešais bērns mierīgi atļauj apskatīt kādu savu rotaļlietu un pieņem meitas doto, tad mana jaunkundze nospriež, ka šis ir pelnījis īpašus simpātiju apliecinājumus. 

Parasti viss sākas ar "pai, pai" plaukstiņai vai matiem. Tad pirmais biklais apskāviens. Un, ja simpātiju "upuris" vēl nav aizlaidies, seko ciešs un varen ilgs apskāviens, ko iztur reti kurš. Un, ja nu iztur, tad drīz seko nākamais un nākamais. Mans bērns vairs neatkāpjas un pārdzīvo, ja viņas simpātijas nepieņem. Un šķiet nesaprot arī tad, ja otrs cilvēciņš mēģina aiziet no situācijas. Viņa tik jož pakaļ.

Protams, es iejaucos un skaidroju, ka ne tik stipri, ne tik daudz un vispār svešam iesākumā pietiek tikai ar "pai,pai". BET! Man dikti negribētos, lai meita pārprot un pavisam atsakās no draudzēties mēģināšanas. Dikti grūti man saprast to robežu, aiz kuras jau ir par daudz. Es pati ļoti rezervēti izturos pret svešiem un gaidu, lai respektē manu privāto telpu. Apskauju tikai vistuvākos radiniekus un savu vīrieti. Tai pat laikā ir cilvēki, kuriem fiziskais kontakts nāk tik dabiski un vienkārši, apbīnoju šos cilvēkus un negribētu meitai liegt tādu jauku kontaktēšanās veidu. BET! Viņa acīmredzami vēl nejūt mēru. 

Kā jūs domājat, varbūt man vajadzētu ļaut, lai bērni paši atrisina šīs situācijas? Vai tomēr iejaukties? Un kurā brīdī?