Dakteres apmeklējuma diena

Inga Hartika,Artusam 3 mēneši

6. janvāris

Vakar vakarā Artusiņš rādīja atkal jaunus trikus, zibenīgā ātrumā pārvietojās pa savu gultiņu. Mēs ar vīru varējām tikai pabrīnīties par to. Vīrs viņu noliek vertikāli, kā jau gultiņā paredzēts, šis pēc brīža jau ir horizontālā stāvoklī, ar kājām ķimerējas gar redelītēm un smaida kā maziņš rezgalis :). Tik mīļi! Un kad viņu nolikām atpakaļ, tad jau pēc mirkļa atkal kājeles bija pret redelēm, tādu pozu viņš panāk cilājot kājas un dupsi uz augšu, līdz ķermenītis palēnām pārvietojas citā pozā.

Šonakt Artuss nogulēja visu nakti bez pamošanās. Piena krīze laikam beigusies. Es to vien naktī darīju, kā "valdīju plūdus", nespēju mainīt savus plānos Nuk. Mazais pamodās mazliet pēc sešiem, kā parasti, tad, kad Oskaram jāceļas uz darbiņu. Pabaroju un tāds nemierīgs gulēja tālāk. Dikti raustījās no katra troksnīša.

{pic:1}

Ap deviņiem abi pārvācāmies uz viesistabu. Protams, aktivitātes centrā mazais žipčiks rādīja vakar iemācītos trikus, griezās kā pulksteņa rādītājs, vienīgi - abos virzienos. Tā viņš tur spēlējas jau kādu pusotru stundu. Nonācis izdevīgā pozīcijā, atkal horizontāli, kājas uzkabina uz grabuļiem, ar vienu roku pieturās pie citiem grabuļiem un velk pie sevis virs galvas karājošos dzelteno zilonīti, protams, lai ievilktu viņu savā mutītē. Tik komiski izskatās! Un viņš ar tādu aizrautību to dara, ka pat negribas viņu traucēt šajā nodarbē.

{pic:2}

{pic:3}

{pic:4}

Es vienīgi pēc tam nomainīju cieto, dzelteno zilonīti uz graužamu, zaļu begemotiņu. Tas ir vieglāks un tātad - ne tik ātri noķerams, par to gan Artusiņš brīžam sadusmojās, bet negribēju, ka viņš savaino smaganiņas ar to cieto draugu.

Šķiet, viņš katru dienu apgūst ko jaunu. Man par to neiedomājams prieks.

Kāpēc daktera diena? Mums šodien mazais raušuks jāved pie dakterītes, nosvērt, nomērīt un potēt. Bet tas vakarā.

Pirms pusdienlaika savam mazajam, mīļajam šmulītim paspēju augšējo drēbju daļu nomainīt veselas 3 reizes. Šodien dikti lunkans un kustīgs, tā sakustina savu punci, ka tik turies. Un tik nāk pieniņš laukā. Siekalojas arī baigi traki, bet nekas. Mums vienmēr salvešu kaste pa rokai. Parauj tik un noslauki :).

Šodien jau esam atgriezušies ierastajā barošanas ritmā- ik pēc 2 stundām, tātad - ar krūtīm nu viss ir kārtībā. Mūsu krīzei gals klāt! Tā viņai vajag! :D

Kad mazais sāka palikt niķīgs, skatos pulkstenī, vo, tieši 2 stundas pagājušas, jāpabaro. Pabaroju, paspēlējos, lai nav dusmīgs un sākām lēnām taisīties uz ārā iešanu. Kā papaijāju punci, tā smaida, dikti patīk viņam. Kas var būt labāks par mammas glāstu un siltu smaidu?

Pavingroja mazliet uz punča, paķerstīja savas rociņas un pulkstenis jau 13:00.

{pic:5}

{pic:6}

Kārtīgi apbruņojušies devāmies ielās. Šodien gan aukstāks kā vakar. Tāds kā apmācies, bet nesnieg. Zvanīja vīrs, prasīja, kā mums šodien iet. Mēs vienmēr pa dienu vairākas reizes sazvanāmies, viņam vienmēr interesē, ko Artuss katru dienu sastrādā. Sals knieba vaigos tiešā vārda nozīmē, visu laiku jutu, kā salst degungals un seja. Varu derēt, ka tie bija sarkani. Nolēmu izmest lielāku līkumiņu, jo īsti neko no veikaliem nevajadzēja, kā arī negribēju kulties pa cilvēku pilnajām ielām. Labi, ka šoreiz atkal maršruts bija cits, jo nejauši sastapu Oskara kolēģīti, kam decembrī piedzima meitiņa. Tik patīkami satikt vēl kādu jauno māmiņu (kaut gan viņai jau ir viena meitiņa, skolā jau iet)! Forši varējām papļāpāt, nu kā jau citas mammas, par mammu un bērnu lietām! Viņai meitiņai 3 nedēļas tagad. Norunājām, ka tad, kad viņām daudz maz viss nostabilizēsies ar barošanu, iesim kopīgās pastaigās. Kopā taču jautrāk! Artuss arī viņai parādīja, ka prot smuki pasmaidīt. Ačteles vaļā, miegs nemaz rakarim nenāca. Lai gan biju cerējusi, ka pačučēs ratos pusdienlaiku. Sārtu snīpi vēroja mani no savas siltās ratu iekšpuses. Atvadījāmies, smējāmies, ka šai jāaudzina brūtīte Artusam un norunājām pēc laiciņa sazvanīties un tikties. Būs mums ar Artusu kompānija! :)

Mājās gan gāju ātrākā solī, jo šodien, par spīti tam, ka bija gan plānie cimdi, gan dūraiņi, rokas bija riktīgi nosalušas.

Artuss pēc pastaigas ļoti labā noskaņojumā, ripinās un smaida vien. Viņam velties stimulē tas, ka grib rociņu mutē dabūt, tad nu izdara visādus smieklīgus un interesantus manevrus, lai tikai noķertu savu roku. Griežas te uz vienu pusi, te uz otru. Katrā gadījumā, vienu dīvānā atstāt vairs nevar, jo pozu maina ik pēc pāris minūtēm.

Pirms pulksten pieciem sāku gatavot mazo braukšanai pie dakteres, atgriezās no darbiņa mājās arī vīrs, izgludināju mazajam drēbītes, pārģērbu, pabaroju un bijām gatavi!

Protams, pie dakteres Artuss, kā vienmēr, satraucās par kaut ko un ik pa brīdim raudāja. Bet pirmo reizi uzsmaidīja arī dakterei un māsiņai. Nezinu, kāpēc, vai svešā vieta, vai kas cits, vienmēr viņu tur uztrauc. Mājās viņam ļoti patīk ģērbties, pārģērbties utt., tad taču ar viņu runājas, spēlējas, sabučo, bet tur, nekas nelīdz, vienmēr raud..

Pēdējoreiz svērties bijām, kad bija 2 mēneši un 2 nedēļas, tad Artuss svēra 5900g un bija 59cm garš'. Tagad uz 3 mēnešiem sver 6200g un ir 63cm. Nepatika dakteres piebilde: "Nu šoreiz mazo svara pieaugumu norakstīsim uz to, ka tik strauji garumā izaudzis..". Jutu, ka kaklā parādās kamols, lai gan viņa teica, ka viss ir normāli, uztraukumam neesot pamata, mani skumdināja tas, ka nav daudz pieņēmies svarā. Par divarpus nedēļām tie ir tikai 300g, kopā  pa mēnesi sanāk vien 600g. Protams, galvenais, ka vispār pieņemas. Un arī mazais NAV neapmierināts, ļoti niķīgs, šķiet, ka ir paēdis, ka nekā netrūkst. Poti nedeva, jo esot jauns pošu kalendārs, un daktere gaidot jaunās potes, kad tās atnākšot, piezvanīšot, lai braucam potēt mazo, tad arī atkal nosvēršot. Plecu daļā esot tonuss. Bet neteica, ka tagad tāpēc mums obligāti kaut kas jādara utt., pāriešot pats no sevis.

Atbraucām mājās, vīrs atbildot uz manu satraukumu, steidza meklēt albūmā, cik garš un smags viņš bijis uz 3 mēnešiem. 6100g (pa visu trešo mēnesi 700g klāt nākuši),un garumā izaudzis par 8cm (!!!). Tad nu mierināja: "Redzi, es jau arī biju garumā izaudzis, tāds tieviņš, tieviņš, un gandrīz tikpat svēru. Nesatraucies, mīļum! Artusiņ, pasaki mammai, ka tev ir labi, tu esi stiprāks par 100 gramiem par tēti..". Skaidrs, ka ar galvu saprotu, ka uztraukumam nav pamata, bet sirsniņā tas teksts atkārtojas.

Bet mammas taču vienmēr satraucas. Arī par sīkumiem.