Cik jautra naksniņa, tik mierīga dieniņa

Jau vakarā, kad gājām abi ar vīru gulēt, kaķis traki ņurdēja, ņaudēja un arī iemaurojās (nu to skaņu citādi tiešām nevar nosaukt), tāpēc vīrs atstāja kaķi virtuvē un viņa degungalā aiztaisīja durvis uz istabu ciet. Kaķis vēl mazliet neapmierināts pabļaustījās, bet tad pieklusa.

Ap pulksten vieniem naktī šis sāka skrubināties gar durvīm (vēl nav sapratis laikam, ka jālec taču uz durvju klinķa), ņurdēdams tā viņš tur skrubinājās kādu pusstundu. Protams, es pamodos. Paskatījos, vai mazais čuč. Mazais čučēja saldā miedziņā.

Ap pustrijiem mazais sāka dikti cīnīties ar gāzītēm. Tiešām traki bezdēja, kamēr pamodās. Ieslēdzu uguni, paņēmu pie sevis barot. Kaķis, izdzirdējis rosību, sāka atkal ņaudēt un maurot. Vīrs pamodās, aizgāja un viņam apstāstīja, ka tieši ar tādu uzvedību viņš nenopelnīs pa nakti gulēt istabās.. Pabaroju mazo un gāju uz wc. Kaķis jau priekšā, skrēja līdzi uz wc, kā uzticīgs šunels gaidīja mani uz grīdas pie poda, pēc tam atkal ņaudēdams nesās līdzi jau līdz istabas durvīm. Man viņu palika, protams, žēl, un es ielaidu viņu iekšā.

{pic:1}

Jau pēc 15 minūtēm nožēloju šo savu apžēlošanos, jo kaķis te ielec gultā man blakus un ņaud, nevis mierīgi guļ, kā to agrāk darīja, te lec ārā un ņurdēdams skrien uz otru istabu. Bez komentēšanas viņš nevienu soli nespēra. Cietos. Dzirdu, šis ielec viesistabas dīvānā, un tad ņem un atkal sāk ņaudēt. Es vēl cietos. Šis atskrien uz mūsu guļamistabu un nekaunīgi nostājas istabas vidū un mauro. Tad gan mans pacietības mērs bija pilns, noķēru (jo viņš jau uzreiz muka - tātad saprata, ka tā uzvesties nevar) un aizstiepu atpakaļ uz virtuvi. Protams, ka kādu pusstundu vēl viņš cīnījās gar istabas durvīm, katru kustību pavadīdams ar ņaudošu komentāru, bet tas tā..

No rīta mazais pamodās tieši sešos divdesmit, kad vīram zvanīja modinātājs. Paņēmu vispirms nomainīju pamperu, jo viņš tiešām traki cīnījās ar gāzītēm, dikti knosījās, saraustījās, tātad, puncītis sāpēja, sapūties bija. Tad ņēmu pabarot. Vīrs gāja uz virtuvi kafiju sev taisīt, un ielaida kaķi, kurš, protams, ieskrēja priecīgs guļamistabā pie mums, ieleca gultā un ar skaļu ņaudienu paziņoja, ka ir ieradies :). Man jau smiekli nāca, dusmu jau vairs nebija, galu galā, rīts taču jau. Dzīvnieks paliek dzīvnieks. Bet šis ir viltīgs tipiņš, viņš tā uzvedas tikai tad, kad citi guļ. Arī pa dienu, ja vīrs kādreiz ir mājās un guļ, vai mazais čuč, viņš noteikti nostāsies kaut kur guļvietas tuvumā un pāris reižu ieņaudēsies :). Protams, ka pa nakti smiekli nenāca.

Pabaroju mazo, viņš vienā laidā purkšķināja.. Vīrs teica :"Pirž kā liels vīrs!". :D Bet es tanī pat laikā prātoju, ko tādu esmu apēdusi, ka mazajam tā puncītis sapūties. Jutos vainīga.

Artuss tiešām nekādi atkal nevarēja iemigt. Paņēmu sev blakus. Actiņas momentāli krita ciet, bet, kā nāca purkšķis, tā sarāvās, notirināja rociņas, kājiņas un ačteles bija vaļā.. Nabadziņš. Pirms ēšanas gan naktī, gan no rīta devu "Antiflat", lai purkšķi nāk vieglāk. Tā knosoties nocīnījās pusotru stundiņu pie manis gultā, es arī īsti nevarēju iemigt. Kad iemigu, uzreiz pamodos no tā, ka mazais dikti kustīgs, satraukts.

Deviņos pabaroju, sagaidīju atraudziņu, un abi gājām uz viesistabu, kur parasti arī esam visu dienu. Pārģērbšanās gan mums tāda smieklīga šodien bija. Man laikam liekas, ka Artusiņš ir lielāks, nekā ir patiesībā. Paņemu vienu, ne reizi vēl nevilktu, smuku drēbīti, nu tik vilkšu, uzvelku, neder. Bet mazais priecājas, viņam ģērbties patīk'. Ģērbju visu nost, velku citu - par mazu. Mazais joprojām smaida. Nu neko, ar trešo piegājienu apģērbu kā nākas :).

Ieliku aktivitātes centriņā, kamēr sev brokastu maizītes taisīju. Pa to laiku, kamēr biju virtuvē, dzirdēju, ka knosās, grabuļi vien grabēja. Iesmējās ik pa brīdim. Atnācu pie viņa ar visām savām maizēm un tēju, atplīsis mans mazais zaķis. Uzsedzu sedziņu, čuč.

{pic:2}

Trīsreiz varat minēt, ko darīja mūsu kaķis?! Jā, jā, ņurdēja. Bet šoreiz laikam mazajam ciešs miedziņš, nepamodās.

Aktivitātes centriņā Artuss nočučēja kādu pusstundiņu. Pamodās, paspēlējāmies abi, mazo pabaroju. Atkal paspēlējāmies, un Artusiņš atkal iemiga. Nočučēja līdz divpadsmitiem. Laikam tā nakts purkšķināšana nebija īsti ļāvusi viņam gulēt tāpēc tagad tā čučēja.

Ap vieniem sākām gatavoties uz "iziešanu ielās". Gatavošanās mums ir tāda - nomainu mazulītim pamperu, sasmērēju krēmiņu viņam uz sejas, pabaroju, sagaidam atraugu, apģērbju mazo siltāk, tad pati apģērbjos, pa vidam paspēlējos mazliet ar viņu, lai viņš nedusmotos un tad lieku kombinezonā un pārnēsājamajā kulbiņā. Tad - esam gatavi!

Ārā superīgs laiciņš. Šķūnītī tā uzreiz netikām, atkal iesalusi slēdzene bija. Drošvien, ja kāds vērotu mani pa logu, nosmietos līks, kā es tur ņēmos gar to slēdzeni, kamēr vaļā dabūju..  Ārā mazliet pie sala. Staigājāmies pa iemīļoto Talsu ielu - pilsētas centra virzienā. Tā ir tāda klusa ieliņa, kā reiz pastaigām piemērota, jo tad mūsu rati netraucē nevienam pretimnācējam... Nogājām arī lejā uz lielveikalu pusi, tāpat, pastaigas pēc. Gribēju redzēt pilskalnu. Pilskalns apsnidzis, ļoti skaists, balts. Pilskalna centrā esošās kāpnes lejas daļā sniega ieputinātas, izskatās, ka tās vienkārši iet, iet un pazūd sniegā.. Pusizkusis un tagad atkal sasalis, stalts stāv sniegavīrs bez deguna.

Artuss ratos gandrīz nemaz nečučēja.Actiņas vaļā, pētīja ratu iekšpusi. Tā kā ik pa brīdim no debesīm laidās sniegpārsliņas, jumtiņu nenolocīju ratiem. Citā gadījumā būtu ļāvusi viņam aplūkot pasauli ārpus ratiem. Uz pastaigas beigām jau mazais zaķuks sāka tāds kā neapmierināts kļūt - grozīja, mētāja galviņu, ik pa brīdim uzmeta lūpiņu. Varbūt atkal cīnījās ar kādu purkšķi. Mazliet vairāk kā stundu pastaigājāmies, savilkāmies svaigu gaisu un varēja doties mājās. Pirms tam vēl ieskrēju fotosalonā pēc dāvaniņas Artusa krustvecākiem. Krūzītes ar apdruku :).

Ienācām abi sarkaniem vaigiem un deguniem. Artusam sarkanais degungals spīdēja vien. Bija jau pagalam neapmierināts, vēlējās laikam izkļūt no kombinezona, jo, kad mazo noģērbu, sāka smaidīt un priecāties.

Pabaroju, bet šim tādas sarkanīgas actiņas, kā uz miegu.. Un Niķītis arī parādījies neliels. Pat uz mirklīti negrib palikt viens. Tad nu vismaz kājiņas uzstutējis man klēpī, lai varu ap tām pačubināties.

Pusčetros Artusiņš paēda, atnācu uz istabu un skatos, ka šis atkal izmisīgi ķersta rociņas. Četros nesu atkal pielikt pie krūts. Un, kā par brīnumu, mazais ēda. Pat nezinu, kas šim uznācis. Varbūt pie vainas šodienas biežā kakāšana. Kā paēd, tā bikšeles pilnas, un varbūt puncis tukšs, tāpēc arī gribēja tik ātri atkal kaut ko.

Nu mājās bija arī tētis. Sabučoja mūs abus. Apdarīja savus darbiņus un pievienojās mums, sāka spēlēties ar mazo, ļaujot man ķimerēties pa virtuvi gar vakariņām. Mizoju kartupeļus un tik dzirdu :"Kam šitāds smuks, maziņš peļuks? Mūsējais? Kas man te tā smaida? Dēliņš? Dod kājiņu, paspēlēsimies, pavingrosim, papurkšķināsim.."  utt. Patīkami klausīties, kā abi čalo. Mazais atbild ar skaļu smiekliņu, un virtuvē smaidu arī es.

Vakariņas paēstas, ar mazo pačubinājāmies, viņš kļuva miegains. Oskars arī jutās tā kā mazliet apaukstējies un bija ielīdis guļamistabā, gultā. Mazo aiznesu pie viņa, pabaroju, un atstāju viņa uzraudzībā. Vīrs viņu ilgi midzināja. Līdz ko mazais bija iemidzis, kaķis ar skaļu ņaudienu viņu pamodināja. Nevaru saprast, kas notiek ar mūsu kaķi - Mikiju. Vīrs saka, kaķu laiks esot droši vien. Midzināšana bija jāsāk no jauna. Arī šoreiz izdevās.

Mazais nu čuč mūsu istabā, lielajā gultā. Mēs ar vīru pļāpājam, sildāmies, es pie tējas, viņš pie kafijas.

Nevaru sagaidīt, kad beidzot atkal LV būs Artusa krustvecāki/mūsu draugi. Man pietrūkst viņu.

Mūsu gultā mazais nočučēja kādas 40- 50 minūtes un pamodās ar skaļu brēcienu. Tētis piesteidzās klāt, samīļoja un atnesa man mazo. Tālāk atkal visi kopā izklaidējāmies viesistabā. Spēlējāmies abi ar vīru ar mazo, visādi mēģinājām viņu uzjautrināt, lai Niķis no viņa aizbēgtu.

Bijām iegādājušies jaunus knupīšus AVENT, ko var no 3 mēnešiem mazajam dot. Šodien izdomājām, ka jāiedod mazajam nomēģināt. Nu vismaz pagaidām viņam nekas īsti neizdodas ar šiem knupīšiem, kaut gan pats pupiņš ir lielāks, kā NUK, un tas viņam varētu patikt labāk, bet tā daļa, kas ir ārpus mutītes, nav tādā foršā puslociņā, bet ir pilnīgi taisna, tātad – nepiekļaujas bērna mutītei. Nu skatīsimies, kā mums tālāk veiksies ar šiem. Mēs jau tā it kā tikai retos gadījumos viņam dodam knupi – kad galīgi nevar nomierināt vai arī, lai iemidzinātu.

{pic:3}

Mūsu diena nu būs galā, vēl gulšņājam visi pie TV viesistabā, bet drīz jau pārvāksimies uz mūsu Čuču Muižu (guļamistabu). Vai uz turieni pārvāksies arī kaķis šovakar, tas vēl ir jautājums, bet pagaidām uzvedas priekšzīmīgi :D.

Inga Hartika