Andersoni iesoļo 2010.gadā

Dvīņu māmiņas Kristas Andersones blogs, mazajiem jau tūlīt 4 mēneši

{smallpic:1}

Pagājis jau krietns laiciņš, kopš pēdējo reizi rakstīju. Pa šo laiku tik daudz kas jauns piedzīvots – citi notikumi pagājuši un aizmirsti, citi joprojām atmiņā kā vakar notikuši.

Biju jau nobriedusi augstskolai savilkt astes un beidzot uzrakstīt visus darbus, kas nododami, bet š tev nu bija – vienā jaukā dienā dators vienkārši atteicās strādāt un vairs nav dabūjams pie dzīvības. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Māmiņu Klubā nebiju neko rakstījusi. Jāatzīst, ka atkarība no interneta ir diezgan liela un salūzis dators neattur mani uzzināt jaunāko – arī Māmiņu Kluba rakstiņus izlasu, izmantojot interneta pakalpojumus telefonā. Rēķinus samazināt šis ieradums diemžēl nepalīdz :)

Puikas ir izauguši ļoti lieli. Vismaz man tā šķiet. Abi jau teju 7kg un garumā pastiepušies krietni vien. Pacelt abus reizē vairs nekādi nevaru, vienīgi, ja tētis ieliek abus man klēpī, tad sanāk mazos žiperus savaldīt.

Kā jau katrai mammai, arī man milzīgu prieku sagādā abu džeku nemitīga pļāpāšana un savstarpējās sarunas „aguuu” un „agaaa” valodā. He he, dažas skaņās atpazīstu vārdu “mamma”, bet tētis tajā pašā laikā apgalvo, ka dzirdējis “dada”, kas varētu būt angļu Dad. Protams, mazie ne vienu, ne otru vārdu vēl apzināti neizrunā, bet neizsākams ir mūsu prieks, ja kāda skaņa nejauši sanāk līdzīga šiem vārdiem!

{smallpic:2}

Ziemassvētkus sagaidījām klusi ģimenes lokā. Ziemassvētku vakarā puikām ir jāatstāj piena glāze Ziemassvētku vecītim, ko naktī padzerties un burkāns Rūdolfam, ko uzgrauzt pēc dāvanu piegādes. Ziemassvētku rītā bērni ceļas, cik agri vien var un lūko, ko vecītis zem egles atstājis. Markucis ar Oskaru par dāvanām īpaši nebija noraizējusies, jo nogulēja līdz deviņiem – mamma un tētis gan bija nepacietīgāki un dāvanas bija attinuši jau sešos no rīta.

Tā kā svētku izpārdošanas laika atlaides šeit ir kolosālas, tad neplānoti iegādājāmies mazajiem jaunus ratus, kurus plānojam sākt izmantot tikai marta sākumā. Ietaupījām veselu bagātību, taču tagad māc bažas, kā ar mazajiem tikšu ārā viena pati. Ja līdz šim abi čučēja savās kulbiņās un abus čomus tajās varēju nonest teju reizē, tad šis vairāk ir sporta variants un puikas būs jānes lejā pa vienam.

Bail atstāt kādu no mazajiem nepieskatītu, kamēr skrienu pakaļ pēc otra, bet gan jau kaut ko izdomāšu, lai problēmu atrisinātu. Turklāt šis vairs nav tandēma variants, bet rati, kur mazie sēž viens otram blakus – tad jau redzēs, kā mums ies ar tikšanu ārā pa kāpņu telpas durvīm.

Būtisks jaunums mūsu ikdienā ir tas, ka mazos reti kad vairs baroju reizē. Abi izauguši tik lieli, ka dupši karājas pāri pakaviņam un abi ripo no tā nost. Nav vairs droši. Esmu izmēģinājusi citas pozīcijas bez pakaviņa, bet tur vairāk tāda muļļāšanās, nevis ēšana sanāk, tādēļ nekas cits neatliek, kā barot abus pa vienam.

Čaļi jau tikuši pie pāris potēm – arī te vecāki lepojas, ka ģimenē aug braši puikas! Jāteic, ka potes saņēmām pēc koriģēta vecuma – tagad uz četriem mēnešiem sekos pote, ko bērniņi parasti saņem trīs mēnešu vecumā. Īss raudiens no džeku puses atskan vienīgi tad, kad adata iedurta dibena, bet kolīdz bikses uzvilktas atpakaļ, asaras jau ir aizmirsušās. Skatos, ka citi mazuli raud vēl ilgi pēc iznākšanas no ārsta kabineta, bet mums ar šo ir paveicies.

Varu palielīties arī ar citu lielu sasniegumu – ABI DIVI PUIŠI GUĻ VISU NAKTI. Ņemot vērā, ka iepriekš cēlos ik pa 3h, lai mazos pabarotu, šis ir liels solis uz priekšu. Ļoti noderēja Māmiņu Kluba dāvinātais DVD par saldāku miedziņu. Abi ar vīru cītīgi strādājam pie tā, lai mazajiem izveidotos ikvakara gulētiešanas rituāls.

Butība pavisam vienkārša – pa dienu cenšos mazos izklaidēt un nogurdināt, cik vien varu, atļaujot vien īsus snaudienus. Ilgāk par 20 min no vietas mazie pa dienu tāpat vairs neguļ. Uz vakarpusi ar aktivitātēm vairs neaizraujamies, bet cenšamies mazos noturēt nomodā.

Pus deviņos seko vanna, pēc tam ar maigu masāžu mazajiem tiek iemasēts ķermeņa losjons, uzģērbta svaiga, tīra pidžama un abi tiek pabaroti. Kad mazie gultiņā, seko pasaciņas lasīšana un tā tas ir iegājies, ka viņi guļ no 21:30 līdz 6:30, kam seko rīta ēdienreize un vēl 2h miegs. Kad šis režīms būs 100% nostabilizējies, centīsimies mazos likt gultiņā agrāk, lai pašiem būtu vairāk brīva laika sev un savam sarunām. Citādi patlaban, kolīdz puikas nolauzti miegam, krītam arī mēs :)

Pagaidām pa mājām vien dzīvojamies. Vārda vistiešākajā nozīmē esam ieputināti sniegā. Dzīvojam stāvā kalnā, visas ietves ir viena ledu. Ne vien rati nav piemēroti šādiem laika apstākļiem (ko UK negaidījām), bet arī mani apavi nav paredzēti slidenam laikam. Te gluži vienkāršo netirgo ziemas zābakus, kuru zole ir paredzēta slidenām ietvēm! Bail, ka es noliktos uz sāna un rati pa priekšu no kalna aizripotu – tik traki mums te ir. Lielākajā daļā gadījumu mazos saģērbju un ļauju pagulēt ratos pie atvērta loga. Šad tad izeju ārā ap māju paris reizes apiet. Arī šim pasākumam punktu pielika mana saaukstēšanās – ir tik traki, ka pat balss pazudusi.

Īstenībā ļoti gaidu, kad šis pēcsvētku periods un visas izpārdošanas lielveikalos beigsies. Tā kā vīram darbā Ziemassvētku periods ir pļaujas laiks, tad kā vadītājam viņam darbā nākas pavadīt 12 stundas katru dienu, svētdienā vienīgi aiziet uz darbu uz nieka 2-3h un pārējo dienu var veltīt ģimenei. Vīra pārslodzes dēļ ar daudzām lietām esmu iemācījusies tikt galā viena pati. Jāatzīst, ka vienu brīdi likās, ka jāceļ klausule un jāzvana jebkam, kas varētu palīdzēt – mazie visu dienu nemierīgi, raud vienā raudāšanā, asaras birst kā pupas, paši no raudāšanas sarkani kā bietes, spēj tik barot un pa vienam mierināt! Pulkstenis šķita, ka uz vietas apstājies – vīrs kā 7 no rīta aizgājis uz darbu, tā vakars jau klāt, bet mēs mājās trijatā un nav, kas palīdz nomierināties nedz puikam, nedz mammai. Visu nakti nevarēju pēc tam gulēt, tik ļoti sāpēja galva no diena piedzīvotā trokšņa un stresa! Bet tikām arī ar to galā.

Tagad cenšos pat mazu raudāšanu neielaist garumā, jo tā var pāraugt lielā neapmierinātībā un tad abus nomierināt būs jau grūtāk. Ja mazajiem garlaicīgi, tad lēkāju kā klauns pa priekšu ar visām iespējamajām mantām un grabuļiem, lai tik novērstu mazuļu domas no raudāšanas.

Tā nu mēs te dzīvojamies. Noteikti ir daudz kas, ko biju gribējusi uzrakstīt, bet esmu piemirsusi. Tomēr vienu zinu noteikti – kopš dators ir salūzis, daudz vairāk laika ir palicis mazajiem!

Ja parasti katra brīvajā brīdī, kad puikas ļāva, pielipu pie datora (kamēr vīrs darba), tad šobrīd domas uz to pusi nenesas un spēlējos ar dēliem bez vismazākās steigas. Izbaudām kvalitatīvus brīžus kopā.