Nu jau nedēļu Adrians ir pilntiesīgs bērnudārza audzēknis. Adrianam ir divi gadi un savas bērnudārza gaitas uzsāka pirms nedēļas dodoties uz dārziņu kopā ar mammu un tēti iepazīt plašo pasauli.
Pirmā diena, kā jau pirmā. Visu laiku cik vien var jāskrien pie mammas un jāsaka : „ Ejam ārā!” Bet mamma nemaz nepiekāpās. Un tā nu Adrianam gribot negribot jāpierod pie jaunās kārtības. Tomēr mamma pēc stundiņas atstāja bērnu jau tēta un audzinātājas un bērnu sabiedrībā, kas arī nemaz ar nelikās tik patīkami. Bet nu ko-vecākiem jāiztur. Kad visa grupiņa devās āra pastaigā arī Adrians un tētis cītīgi posās ārā, tikai pastaigas laikā nabaga bērns tika pamests viens-ar audzinātāju un pārējiem audzēkņiem. Bet ,lai kā arī domājām ,ka viss beigsies ar lielu brēkšanu-nemaz ar tā nebija. Nākot bērnam pakaļ, Adrians laimīgs skrēja pretī tētim un aicināja iekšā grupiņā spēlēties kopā ar pārējiem.
Secinājums- bērnam tomēr patīk dārziņš! Bet nu jāskatās kā būs nākamajās dienās!
Otrā ,trešā un arī pārējās dienas bija ,mums par pārsteigumu- burvīgas. Uz dārziņu Adrianu veda tētis- aizveda 8:30 , saģērba, pateica attā, sit pieci, un viss ok!!! Pakaļ nāca 12:15 pēc pusdienām. Bērns bez kādām problēmām atvadījās no tēta un ar lielu prieku sagaidīja tēti,kad viņš nāca pakaļ.
BET TAD UZ DĀRZIŅU SAVAJADZĒJĀS AIZVILKTIES MAMMAI. Un tad tik sākās bļaušana!!! Bērns ieķērās man klēpī un ne par ko nelaidās vaļā, ar mokām atrāvāmies viens no otra un es aizgāju. Adrians palika histēriski kliedzot. Pat ārā varēja dzirdēt. Tad nu nodomāju, vairs uz dārziņu nevedīšu. (pakaļ gāja tētis un audzinātāja stāstīja ,ka esot pēc kāda laika nomierinājies un viss bijis kārtībā).
Bet nu mamma jau ir mamma. Vajag arī nākamajā dienā aizvilkties. Bet nu mājās saģērbjamies, pa ceļam ejam vis kārtībā, nav nekādu problēmu, bērns ar prieku iet uz dārziņu, bet pie dārziņa es atvados no viņa un tālāk ceļu turpina ar tēti, bet bļaušana sākas atkal…Nu tak nevajadzēja vispār iet!!!
Tā nu arī vairs šodien negāju.Un atkal viss kārtībā. Šodien izlēmām ,ka atstāsim arī uz gulēšanu. Tad nu pakaļ gan gāju es ar 15:30.Mazais mazliet pakreņķējies, jo gaidījis tēti pēc pusdienām. Arī pagulējis 1,5h ,bet nu tāds vairāk satraucies. Bet kad ieraudzīja ,ka atnākuši esam pakaļ abi ,ļoti sapriecājās. Tomēr ,kad audzinātāja pajautāja vai pagaidīsim launagu, jo būs bulciņa. Tad Adrians uzreiz ieķērās audzinātājai biksēs un tik teica: Dibi bulcaiņu!!! Tā nu sagaidījām launagu, paēdām un, tad atvadoties no visiem līdz pirmdienai, devāmies mājās.
Nu manas domas, ka dārziņā no rītiem nerādīšos, iešu tikai pakaļ. Nu vismaz tik ilgi, kamēr Adrians pilnībā pieradīs pie šīs nodarbes.
Jau šovakar dzirdēju ko bērns samācījies. Kad jautāju kādu dziesmiņu dziedāsim pirms gulēšanas-Adrians sāka dziedāt” Māmiņ mīļo māmiņ! Darziņā Adins dzied!” tā viņš teica. Vairāk gan neko nedziedāja, bet ar to bija pietiekami, lai es saprastu, ka viņam patīk dārziņā un viņš jau apgūst arī jaunas lietasJ Patīkami!
Pastāsti arī Tu, kā Tavs mazulis uzsāka bērnudārza gaitas! Vai tas jums bija vienkārši? Vai arī mazajam bija vajadzīgs ilgāks adaptācijas periods?
Interesanti palasit ka iet citiem,jo septembri savu delinu laidisu bernudarza.
Mums ir divas audzinātājas,no kurām viena ir biežāk ,otra tikai reizi vai divas nedēļā. Bet mums paveicās,jo tā kas ir biežāk,man uzreiz likās daudz simpātiskāka un pretīmnākoša. Kā būs uz priekšu ,tad jau redzēs, bet sākums ir neparasti labs.
Ehh, atcerējos arī savas mazās princeses pirmos soļus bērnudārzā! Tas tiešām bija kaut kas- bija raudas, bet privātajā bērnudārzā adaptējās pāris dienu laikā. Kad bija jāuzsāk gaitas valsts dārziņā (tur bija vecākas audzinātājas), gāja grūtāk un adaptācija prasīja aptuveni 2 mēnešus.
Veiksmi jums! Mazajam noteikti tur patiks!!