48 stundas kā vientuļajai māmiņai jeb blogot sāk jaunā māmiņa Karīna!

Šajā nedēļas nogalē man nācās pieredzēt, kā ir būt vientuļajai māmiņai.

Šis savienojums „vientuļā māmiņa” gan nav īsti atbilstošs, jo kā gan varu būt vientuļa, ja esmu kopā ar savu mazo dēliņu. Tā nu sanāca, ka lielākā daļa manu tuvo cilvēku un lielāko palīgu šajā nedēļas nogalē bija devušies dažādās darīšanās un mājās es paliku tikai ar savu nepilnu mēnesīti veco dēliņu.

Tādas ikdienas nodarbes kā vannošana, ārā iešana, pusdienošana un mājas kārtošana nu bija jāiekārto savādāk. Piemēram, tā kā bērniņš no rīta negulēja, nebija laiks arī sev pagatavot siltas pusdienas. Nācās iztikt ar steigā gatavotām maizītēm. Arī smagos ratus nācās stiept ārā pašai, ko ikdienā viegli paveic mans vīrs. Mazāk laika atlika, lai varētu uzturēt kārtību mājās. Un ja mazais ir nemierīgs, tad arī iepirkties nevaru aiziet. Īpašs pārbaudījums bija puikas vannošana. Sapratusi, ka pilnu vanniņu ar ūdeni vienai pacelt neizdosies, nācās tajā ūdeni nest ar katliņiem. Arī noturēt ūdenī mazo žiperi, kamēr tas laimīgi bauda ūdens priekus nav joka lieta. Pēc vannas, kamēr slaucīju, baroju un midzināju mazo, ūdens ar vanniņu tā arī palika neizliets.

Tā kā savā ziņā esmu perfekcioniste, tad šajās dienās noteikti nācās ieelpot dziļāk un saprast, ka pasaules gals nepienāks, ja viss nebūs tā kā ierasts. Dzīve turpinās arī ar laikā nenomazgātiem traukiem vai nesasukātiem matiem. Un par to visu svarīgāka ir kopā būšana ar manu bērniņu.

Bet vislielākais ieguvums, ko guvu šajās dienās, bija tas, ka izjutu, cik ikdienā daudz palīdzības saņemu no sava vīra, mammas un citiem līdzcilvēkiem. Palīdzību, kuru pat brīžam ikdienā nepamanu un varbūt par maz novērtēju.

Padoms.

Mans mazais nepilnu mēnesi vecais bērniņš raud diezgan bieži, un jo īpaši viņam nepatīk autiņbiksīšu maiņa, ģērbšanās vai krunciņu apmazgāšana. Taču kad to dara pediatre, mazais ir mierīgs un neniķojas, kaut gan, principā, abas darām vienu un to pašu. Abas vienādi veļam, ceļam un glāstam mazulīti. Taču tagad esmu iemācījusies šīs procedūras paveikt bez bērniņa īdēšanas.

Kā secinājām kopā ar mazulīša pediatri noslēpums slēpjas pārliecībā! Ja neesi īsti pārliecināta par savām kustībām un veicamajām darbībām, tad mazais to ļoti labi jūt un kļūst neapmierināts. Tādēļ es pirms krunciņu tīrīšanas vai pamperu nomaiņas savam dēliņam stāstu ko darīšu, arī savas roku kustības cenšos veikt pārliecināti un droši.

Galvenais ir nebaidīties, ka dari ko nepareizi, bet gan mīloši kopā ar bērniņu baudīt šo kopā būšanas procesu.

Karīna

Kā Tu tiec galā brīžos, kad mājās esi palikusi viena ar mazulīti?

***
Vēlies blogot Māmiņu Klubā par bērniņa gaidīšanu, mazulīša auklēšanu vai vienkārši dalīties pieredzē ar savām zināšanām, iesūti ziņu šeit!