Es ceru, ka mēs kļūstam par labākiem cilvēkiem TAGAD

Citādi šim milzīgajam, traģiskajam cilvēku upurim nav jēgas. Mums ir jākļūst par labākiem cilvēkiem tieši TAGAD, pamostoties sēru rītā, apzinoties, kas es esmu, uz kurieni eju un ko es ar savu dzīvi visam pasaku?

Nacionālās traģēdijas sāpes ir izšāvušās cauri mūsu augumiem un dvēselēm ar milzīgu, nesaudzīgu spēku. Tās ir nesušas dziļu izmisumu, bet arī - attīrošas ciešanas, kas mazgā tīru dvēseli, liek atvērt acis un paskatīties uz visu pa jaunam. Mēs taču visi nēsājam maskas un nesakām to, ko patiesībā domājam - tā nevarēja ilgāk turpināties! Par cilvēkiem netika domāts un tas netika darīts jau ilgi pirms šausmīgās traģēdijas!

Par tiem cilvēkiem, kas aizvainoti un cerību sagrauti dzīvot normāli savā valstī aizbrauca prom uz neatgriešanos, par tiem nabaga pensionāriem, kas nevar atļauties zāles un kaut kur klusi mirst vientulībā, par tiem, kas apkārtējo vienaldzības dēļ nekur netiek uz priekšu, par slimniekiem, kas nesaņem ārstēšanu, jo nav naudas, par bērniem bāreņiem vai pamestiem skolēniem bez vecākiem, par tiem,kas minimālās algas dēļ spiesti vergot lielos, bagātos koncernos, par visiem tiem, kuru traģēdija norisinājās GADIEM ilgi, visu mūsu acu priekšā...

Tas viss notiek vislaik...

Ir jābūt milzīgam upurim, lai mums visiem atvērtos acis (?) Cik ārkārtīgi niecīgi un banāli šķiet  sīkie kašķi, ķīviņi, tieksme pēc arvien augstākām varas un sasniegumu virsotnēm, salīdzinot ar tām sāpēm, ko izjuta visi cilvēki divas pēdējās dienas.

Par cilvēkiem mūsu valstī jau sen netiek domāts. "Virsotnes" ar vieglu roku lemj nepiešķirt apdrošināšanu glābējiem, biznesa haizivis, tiecoties pēc lielāka naudas džungura, būvē arvien jaunus skalu namus patērnieciskajam kultam. Viss notiek un ar papīriem viss ir kārtībā! Bet traģēdija parāda, ka nekas nav kārtībā un ilgi nav bijis kārtībā.

Tā atver acis!

Piedodiet, bet man nāk dusmas... es gan nemeklēju vainīgos, es jūtos vainīga. Par to, cik tomēr katrs pats ir sava labuma meklētājs un valkā vienaldzības masku ikdienā. 

Pirms daudziem gadiem es tiku izglābta, pateicoties savam Sargeņģelim, vienā teroraktā, pat divas reizes. Divas reizes nāve bez 10 sekundēm stāvēja manā priekšā un arī toreiz tas bija lielveikals.

Es vakarnakt ilgi domāju par tām vietām, kuras Dievs ir iezīmējis, lai parādītu mums Patiesību. Divas reizes neatkarīgajā Latvijā tas ir bijis lielveikals. Vienu reizi - pansionāts. Vienu reizi -bērni uz pacēlāja. Padomājam par šīm zīmēm. 

Padomājam par to, cik ātri aizmirsās šīs traģēdijas, cik viegli nesameklēja nevienu vainīgo, cik nemanāmi sāpes pārvilkās ar vienaldzības patinu. 

Vai to mēs pieļausim arī šoreiz?

Ir jākļūst labākam cilvēkam katram, citādi nebija jēgas. Un vienaldzība ir viens no tiem grēkiem, no kura būtu jāattīrās visos valsts līmeņos, ne tikai sniedzot palīdzību nelaimē cietušajiem, bet katru dienu - darot savu darbu ar vislielāko atbildību, samīļojot savus tuviniekus katru mīļu dienu, rūpējoties ne tikai par savu šauro pasaulīti, bet visu mūsu kopējo dzīvi.

Dievs, dod spēku tuviniekiem un mums visiem izturēt sāpes un rast gaismu būt stipriem tālāk...