Aušra: esmu mīlestības imigrante

Sveiki!

Jau kādu laiku es lasu jūsu rakstus un beidzot arī pati esmu saņēmusies pastāstīt par savu dzīvi. Manas dzīves līkločos var atrast mirkļus, kas līdzinās ziepju operās redzētajām situācijām. Pirmām kārtām, jau spriežot pēc mana vārda var nojaust, ka neesmu latviete. Es esmu kaimiņvalsts- Lietuvas pilsone,  un nu jau 4 gadus es dzīvoju Rīgas rajonā. Es esmu Mīlestības Imigrante :)- vēljoprojām meklēju savu vietu Latvijā, toties priecājos, ka savu ģimenes laimi jau esmu atradusi.

Četrus gadus atpakaļ beidzās nelaimīgs mīlas stāsts. Bet, kad durvis aizvērās, atvērās logs..

Tad nu par to visu no sākuma.

Mīlestība nomira... Lai dzīvo Mīlestība!

Vēl, kad dzīvoju Lietuvā, man bija ilggadējs draugs, ar kuru mēs kopā dzīvojām, veidojām nākotni un arī strādājām kopā. Bet, taisnību sakot, ja vēlies izšķirties ar savu vīrieti, sāc strādāt ar viņu kopā! Lai nu kā, mums šis nerakstītais likums piepildījās simtprocentīgi! Viņam piederēja firma, kas nodarbojās ar mikroautobusu nomu. Es šajā firmā strādāju kā direktore un biju atbildīga par dažādu ikdienas jautājumu risināšanu. Nogurums, strīdi un konflikti- situācija pasliktinājās ar katru dienu, attiecības strauji slīdēja lejup, un mēs pat īsti nespējām aptvert situāciju...

Iegrimusi ikdienas rutīnā, kādu nedēļas nogali es devos uz Rīgu, lai apsveiktu draudzeni dzimšanas dienā. Kā izrādījās, šajā nedēļas nogalē notika liketnīgs dzīves pagrieziens.  Šo brīvdienu laikā es satiku jeb pareizāk sakot- labāk iepazinu, savu tagadējo dzīves biedru. Lai gan es ar viņu biju iepazinusies jau agrāk, šoreiz mēs dvēseliski izrunājāmies. Šoreiz mēs atradām ne tikai veselu lērumu kopīgu tēmu, bet arī dvēseles līmenī sajutāmies pilnībā saistīti. Kad pagāja šīs intensīvās komunikācijas dienas un man vajadzēja aizbraukt, man asaras lija straumēm. Bija ļoti žēl, ka jābeidz šīs gaišuma pilnās jūtas un jāatgriežas tur, kur savelkas domstarpību negaisa mākoņi. Ar šo cilvēku mēs uzturējām jaukas attiecības, bet ar tālaika draugu mēs tikai strīdējāmies un strīdējamies... Es ļoti skaidri apjautu, ka esmu strupceļā. Cilvēks ar kuru sāku sajust tuvību, atrodas citā valstī, bet cilvēks ar kuru man būtu jābūt tuvai, atradās tuvu ķermenim, bet tālu no sirds.

Es neiedziļināšos atmiņās, stāstot par to, kādas grūtības sagādāja lēmuma pieņemšana ne tikai par šķiršanos, bet arī par emigrēšanu, atstājot māsu, vecākus, draugus un dzīvi, ko biju tur izveidojusi. Bet es tomēr izlēmu... Pēc pusgada, kopš iepazinos ar savu šībrīža draugu, es pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Un ziniet ko? Man uzreiz kļuva daudz vieglāk. Pats grūtākais bija lēmuma pieņemšana, bet viss pārējais vien- jauna dzīve.

Kā es ieklausījos savā sirdī

Dzīvojām mēs jautri, patīkami un mājīgi. Tā kā lielākoties mums apkārt bija krievvalodīgie draugi, es jutos komfortabli, jo es labi saprotu šo valodu. Bet uz ielas es jutos sveša starp savējiem. Pirmām kārtām tapēc, ka es nesapratu latviešu valodu- es nespēju pat izlasīt to, kas rakstīts uz produktu etiķetēm. Nolēmu- mācīšos latviešu valodu. Bezdarbniekos mani informēja, ka varu to droši darīt, tikai.. neliels TIKAI.. tādi mācīties gribētāji kā es jau ir 9’000!!!  Pavisam neliela rinda, vai ne? :) Nu ko, plāns mācīties uz kādu laiku atlikās. Atrast darbu traucēja gan valodas barjera, gan tikko sākusies pasaules finanšu krīze. Strādāt savas profesijas jomā- vadība- man nebija izredžu. Vajadzēja kārtīgi izdomāt, kur sevi realizēt.

Tad es paklausīju savai sirdij, kas jau sen mani aicināja veidot rotaslietas. Savērpt dažādu krāsu akmentiņus man bija sens hobijs. Vai tā varētu kļūt par profesiju? Prāts teica- diez vai!, sirds kliedza- pamēģini! Uzdrīksties! Kad sirds uzvarēja, prāts atkal lika par sevi manīt: „Nu labi, ja tu patiešām vēlies ar to nodarboties, dari to profesionāli!” Kad es sapratu, ka vēlos sevi izmēģināt juvelierizstrādājumu sfērā, es saņēmu drosmi un sāku meklēt kādu, kas man to varētu iemācīt. Bingo! Pašas pirmās darbnīcas durvis, kurām es pieklauvēju, un izteicu savu vēlmi kļūt pr viņu mācekli, piekrita mani pieņemt. Protams, ne jau par pliku paldies. Neskatoties uz to, man tā likās kā visskaidrākā zīme tam, ka es dodos tur, kur man jādodas.

Uz kādu mirkli es nomierinājos. Meistare, kas mani apmācīja juvelierizstrādājumu izgatavošanā, runāja krieviski, un atkost šī aroda knifiņus man izdevās lieliski. Es izveidoju vairākus juvelierizstrādājumus, tos pozitīvi novērtēja mani draugi, daži no viņiem pat lūdza, lai uztaisu laulības gredzenus. Beidzot es biju savā elementā!

Starp mums parādījās trešais!

Bet kāds, kas raksta manu dzīves grāmatu, nolēma, ka es jau pietiekami ilgi tur uzturos...    Manai un mana vīrieša dzīvei pieklauvēja trešais. Jeb precīzāk- trešā. Nezinu, par ko jūs padomājāt, bet tā trešā nebija sveša, tā bija mūsu pašu kopīgā radībiņa –Amēlija :)

Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, ļoti nopriecājos (tas taču ir manas dzīves sapnis!).  Mēs ar manu vīrieti bijām gatavi kopīgai ģimenes dzīvei. Varbūt, vienīgi, negaidījām, ka tas viss notiks tik ātri :) Bet šī ziņa piepildīja ar laimi ikvienu mūsu mājas stūrīti.

Es domāju, ka neviens cits, izņemot vienīgi citas māmiņas, nesapratīs mani un to piepildījumu, kāds ienāca manī pēc šiem 9 mēnešiem, kad es ieraudzīju to maziņo, maziņo cilvēciņu. Tavu un tava mīļotā cilvēka radījumu. Ko gan tur slēpt, prieka asaras tecēja straumēm, kad starp mani un manu mīļoto cilvēku jau ložņāja mūsu bērns, mūsu meitiņa.

Neslēpšu arī to, ka bija ne tikai prieka asaras un laime, bet arī nogurums. Galu galā, kopā ar prieku, mēs sastapāmies arī ar milzu atbildību. Abi ar vīru lēnām pieradām pie jaunajām lomām un uzmanību tagad jau bija jādala uz trīs. Un, tomēr, šī ir pieredze, kuru iegūsti, kā arī neizmērojamā piepildījuma sajūta sirdī, kuru iegūsti.  Bet tik daudz kas vēl gaidāms priekšā: kad mazā dāma ies uz diskotēkām, mēs abi sēdēsim pie loga un gaidīsim viņu pārnākam, vai kad atnesīs no skolas pirmo divnieku, mēs viņai noslaucīsim asariņu un mierināsim sakot, ka skolnieks bez divnieka nemaz nav skolnieks :)

Amēlija izmainīja mūsu dzīves uz visiem laikiem un mēs esam neizsakāmi pateicīgi viņai par dzīves mācībām, ko esam saņēmuši un vēl saņemsim, par prieku, kas mums ir līdzās katru dienu.

Līdz ar Amēlijas patstāvību, atgriezās arī mana vēlēšanās ar kaut ko nodarboties. Diemžēl par juvelierizstrādājumu izgatavošanu bija jāaizmirst. Ar mazu, ziņkārīgu meitiņu, daudz rotājumu neizgatavosi...

Tāds darbs prasa pārāk daudz koncentrēšanās spēju un visu uzmanību. Varbūt, kad Amēlija paaugsies, es atgriezīšos pie iemīļotās nodarbes.

Bet ko darīt tagad? Ne pa velti ir teiciens, ka labāk ir iegūt ne desmit latus, bet desmit draugus.  Manas labākās draudzenes mani ievilka savā jaunajā nodarbē, kura man, kā mammai un arī kā sievietei, kļuva ne mazāk tuva kā juvelierija.

Pateicos debesīm par draudzenītēm! :)

Šīs manas foršās draudzenes, tāpat kā es, ir apgriezušas savas dzīves ar kājām gaisā. Jovita no trokšņainās galvaspilsētas pārcēlās uz dzīvi laukos, Ļena (starp citu, no Daugavpils) aizgāja no labi apmaksāta darba finanšu jomā un sapņoja izveidot kaut ko savu.

Un tas „kaut kas” parādījās jau pavisam drīz. Jovita, laukos dzīvojot, sāka interesēties par dabīgu dzīvesveidu. Viņa ļoti rūpīgi izpētīja vidi, kas bija viņai un viņas ģimenei apkārt.  Tāpat viņas sadzīvē ienāca ekoloģiskās autiņbiksītes dēlam un paštaisīta dabīgā kosmētika. Ļenu arī tas sāka aizraut.

Meitenes savai  lietošanai sāka jaukt krēmus un maskas, pāris reizes iedeva arī man izmēģināt. Godīgi sakot, šī lieta viņām gāja kā no rokas.  Varbūt tieši tāpēc nevienam nebija pārsteigums, kad kādu nakti viņas izdomāja uzsākt savu biznesu un izveidot dabīgās kosmētikas līniju „Uoga Uoga”.

Starp citu, uzreiz pēc tam, kad radās šī ideja, viņas atbrauca mani apciemot.  Mana māja kļuva par īstu dabīgās kosmētikas meistardarbnīcu! Mēs radījām un mēģinājām, jaucām un izsmaržojām.  Ļena un Jovita papildus nolēma uzlabot savas prasmes un aizbrauca uz semināru Londonā.

Tā kā es piedalījos „Uoga Uoga” attīstībā jau no paša sākuma, pati to lietoju un priecājos, meitenes piedāvāja man- esot nelielā neizpratnē par nākotni, ar ko nodarboties, kamēr Amēlija paaugsies. Piedāvāja man pamēģināt iepazīstināt Latvijas tirgu ar šo dabīgo kosmētiku. Mazgāt seju ar dūņu un riekstu maisījumu, noņemt kosmētiku ar dabīgu sejas tīrītāju un pēc tam ādu pabarot ar krēmiem, kurus radījušas manas draudzenes- tas man der un patīk! Esmu mierīga, ka uz manas ādas netiek smērētas nekādas sintētiskas un kaitīgas vielas...

Protams, iepazīstināt Latvijas tirgu ar „Uoga Uoga” pagaidām nenākas ļoti ātri, bet laulības gredzenus jau es arī neiemācījos uztaisīt vienas dienas laikā :)

Šobrīd es, plus-mīnus,  esmu mierīga. Amēlija drīz sāks apmeklēt bērnudārzu, es strādāšu, jā, un savam vīrietim arī varēšu vairāk laika veltīt :)

Bet jūtu, ka tuvojos pagriezienam, aiz kura mani gaida aizvien jaunas pārmaiņas un iespaidi... :)

Māmiņas, iepazīsimies! Uzdodiet jautājumus komentāros un draudzēsimies!