Viena diena kopā ar piecgadnieci un viņas rotaļu sunīti

Mūsu mazuļu dzīve bez rotaļlietām nav iedomājama. Ir pat bērni, kam tās ir vienīgie draugi. Māmiņa Evija Vistjaga abām savām meitiņām raksta dienasgrāmatas, arī par viņu rotaļlietām. Ieskaties stāstā par piecgadīgās meitiņas mīļāko rotaļlietu!

{smallpic:1}

Pulksten deviņos no rīta apmīļošanās rituāls – lai gan steidzīgs, tomēr mīļš. Pēc kāda brīža jau mazo pliko dibenu pamanu izslejamies no galda apakšas. Tas, ka no rīta ir jāsaģērbjas nav pašsaprotama lieta. Lai izvairītos no otrādi apgriezta skapja, apģērbu tomēr piedāvāju pati. Trešo reizi atgādinu, ka jāiztīra zobi. Kad mammas prāts apmierināts, var turpināt svarīgos meklējumus. Mantu kastē, plauktos, vannas istabā...Kur tas ir?

Bēdas jau samilzušas līdz melnā mākoņa apjomiem, rociņas nervozi tiek mētātas pa gaisu, acu kaktiņos spītīgi iespraukušās lielas asaru piles – viss vēsta par paniku. Kur??? Sniedziņš pazudis. Plaukstas izmēra sunītis. Nu arī man jāmet miers brokastīm, netīrajiem traukiem, rīta dušai un citām mammām svarīgām nodarbēm, lai atrastu mazo suņuku, bez kura normāls dienas turpinājums nav iedomājams. Prātā dungoju, lai tas tūlīt, tūlīt lien laukā. Tas, ka esmu iesaistījusies meklēšanā, mazo nemaz nemierina, jo ko gan mamma var saprast no meklēšanas.

Lai gan mantu kastē skatījāmies teju vai trīsreiz, tikai ceturtajā Sniedziņam apnika slēpties, un ar uzvarētāja cienīgu smaidu pasniedzu meitai mazo suņuku. Urrā! Visi ir laimīgi! Tomēr mana misija vēl nav beigusies. Suņuks taču nerunā. Lai spēles varētu norisēt patiešām interesanti, man ir jāierunā mazās režisores sagatavotie teksti. Esmu Sniedziņš, precīzāk viņa balss. Un Sniedziņa dzīve noris kā meksikāņu seriāls. Te viņš ir valdnieks un princešu laupītājs, te tikai ļaunā karaļa sūtnis, tad atkal izvēlīgs precinieks.

Sniedziņš nokļūst arī uz pirātu kuģa un izdomā plānu, kā bēgt. Jau nākamajā epizodē tas precas, un ir jāuzrīko šikas kāzas. Tā nu ar adīkli rokās, slīpēju savu aktiermeistarību, cenšoties nepievilt mazās režisorītes ieceres. Ja nu pa reizei man (tomēr) gadās izstāties no spēles, jo jāveic mammas pienākumi, tad mazā apakšlūpa nostiepjas gandrīz līdz zodam un vilšanās tiek pausta arī skaļā vaidā. Nonākusi virtuvē, ceru uz kādu atpūtas mirkli. Taču, kur nu! No istabas jau kliedz, ka Sniedziņš dodas kafejnīcu, un jau pēc brīža abi ir manā „atpūtas zonā” un pieprasa ēdienkarti...

Vēlāk izrādās, ka Sniedziņam arī patīk multenes, tādēļ kādu pusstundu abi sēž kinoteātrī (pie televizora). Šī pusstunda nudien šķiet kā pusdiena, jo tās laikā reaktīvā ātrumā pagūstu gan zupu uzvārīt, gan nodušoties, gan kafiju iemalkot.

Esmu izvilkusi krāsainas pērlītes, lai uzvērtu kādas krellītes vasaras gadatirgum. Kā jau domāju, mazā žagatiņa arī klāt. Tavu prieku – mazie pirkstiņi naski darbojas gandrīz divas stundas. Ik pa brīdim gan kā vētras nākas pārciest dusmu izvirdumus, jo savērtais darbiņš mēdz nošļukt no diedziņa, toties Sniedziņš klusē un vēro visu no malas.

Pusdienas. Ēdam zupu. Jautāju, vai gribēs vēl. Nē. Nu labi, apēdu visu, taču, kad mazais šķīvis iztukšots, dzirdu – „Vēl!” Nu, protams, kā gan varēju iedomāties, ka bērns var paredzēt, vai vēlāk viņam vēl gribēsies zupu! Meklējam vēl ko ēdamu.

Kad vēders pilns, Sniedziņa piedzīvojumi atkal uzņem jaunus apgriezienus. Un kādus! Viņš ir indiānis, kuram ir pašam sava zemīte. Ienaidnieki izlikuši tīklus un kameras. Tad visi nokļūst Indijā un ķer krokodilus, kas noderēs kā apsargi... guļamies, lai viņi mūs nepamana, domās, ka mēs esam jūraszvaigznes... Sižets samezglojas tiktāl, ka nespēju izsekot līdzi! Palūdzu atgādināt, kas man jāsaka tālāk. Dzīvojot līdzi Sniedziņa likstām, esmu pabeigusi adīt džemperim mugurpusi.

Kēksiņu laiks! Nolemjam izcept kēksiņus. Izrādās, ka tā ir ļoti aizraujoša nodarbe mums abām. Kamēr viena lūdzas, lai tik tie uzpūšas, otra skaita taimerī minūtes, līdz tie ir gatavi. Ar skaļiem „mmmmm” našķojamies, piedzerot klāt piparmētru tēju. Cik labi, ka mums ir tik daudz kā kopīga!

Nabaga Sniedziņam jāiet vannā! Tur viņš plosās ar haizivīm un ūdensdzīvniekiem, bēg un glābjas, taču šoreiz mana klātbūtne nav nepieciešama, jo mazā aktrise iejūtas gan jūras mošķu, gan Sniedziņa lomā. Pēc piedzīvotajām briesmām jūrā Sniedziņš tiek uzsēdināts uz dvieļu žāvētāja. Jau pēc pusstundas, knapi apžuvis, tas tiek iesmaržināts, lai nejūt pelējuma smaku. Mazā nodzied savam varonim miega dziesmiņu, un suņuks var laimīgi atpūsties pēc garās, piedzīvojumiem bagātās dienas.

„Sniedziņ, rīt pie tevis nāks ciemiņi.”

„Cik forši!”

„Jā, un mēs...”

„To tu man rīt pastāstīsi, man tagad dikti nāk miedziņš...”

„Arlabunakti, Sniedziņ!”

„Arlabunakti, mana Princese!”

Evija Vistjaga