Lai gan jau trīs gadi ir pagājuši, kopš notika liela traģēdija un bērnu tētis vairs nav kopā ar mums, bet noraugās no augšas, tomēr gribu uzrakstīt par viņu. Es biju laimīgākā sieviete uz pasaules, kad iepazinos ar savu vīru Renāru. Mums bija superīgi 8 kopdzīves gadi. Šajā laikā mums bija trīs bērni un ar ceturto bērniņu biju gaidībās.
Tie tiešām bija superīgi gadi. Mēs ļoti daudz ceļojām gan kad piedzima pirmais bērniņš, gan otrais, gan trešais. Bērnus mēs ņēmām līdzi. Mums bija nozīmīgi pēc iespējas vairāk laiku pavadīt visiem kopā.
Renārs piedalījās visās trīs dzemdībās, mainīja pamperus, vannoja, gāja ar bērniem pastaigāties. Kad lielākais dēliņš paaugās, ņēma līdzi makšķerēšanā. Ieliku tikai mazu, mazu daļiņu no bildēm, kur ir fiksēti patīkami, pozitīvi momenti.
Tētis lielākajam dēliņam paspēja iemācīt braukt ar velosipēdu.

Arī visi kopīgi devāmies velo izbraucienos.

Tētis lasīja bērniem pasakas.

Vasarā devāmies uz jūru pastaigā



Visi kopā daudz ceļojām


Pie tēta bērni jutās drošībā







Mēs visi baudījām romantiku


Mums bija izveidojušās daudzas ģimenes tradīcijas.


Vasarā iecienītākā vieta mums bija Tūja




Un mūsu pēdējā kopējā bilde.

Mēs Tevi, tēti, mīlam un Tu vienmēr būsi ar mums...
Ar cieņu
Bružu ģimenīte.
"Spēks ir Māmiņu Kluba ģimenēs" 3.kārta:
Tētu vai Mīļo un tuvo cilvēku nedēļa! Piedalies!
