Rudens nāk - jākuļ graudi

Māmiņa Ieva Ercmane stāsta par piedzīvojumu labības laukā, kuļot graudus.

Ir piektdienas rīts un mēs atkal pošamies ceļā. Šoreiz esam ieplānojuši doties uz Tukuma pusi pie vīra vecākiem. Mūsu mazie tiešām ir bagāti, jo viņiem ir gan abas vecmāmiņas, gan vectētiņi un vēl vecvectēvs un vecvecmamma.

Lai nokļūtu Tukumā mums ir jābrauc caur Rīgu. Laumas un Artūra tētim Rīgā ir vēl šādi tādi darbiņi darāmi, tāpēc mums kādas trīs stundas jāpavada galvaspilsētā. Lai nebūt ar mazajiem jāsēž birojā, dodamies uz Vērmaņdārzu, kur tieši todien ir Latvijas ražotāju tirdziņš un bērniem tiek piedāvātas dažādas izklaides. Lielākajai daļai aktivitāšu mēs vēl esam par mazu, bet puzli likt gan mākam.

{pic:puzis}

Par lielu centību saņemam dāvanā rudzu maizīti. Gandrīz pie visām tirdzniecības vietām stāv rinda, kas  priecē, jo tas nozīmē, ka labprāt izvēlamies vietējos produktus. Mums gan šodien nav paredzēts iepirkties, tāpēc vēl mazliet pavērojuši, kas notiek uz skatuves, taisāmies projām, jo laiks ir paskrējis nemanot un ir jāpošas tālāk. Tiklīdz tikuši mašīnā mazie aizmieg un brauciens līdz Tukumam paiet ļoti mierīgi, arī es iesnaužos.

Kamēr pilsētā ir atvaļinājumu laiks, lauciniekiem ir pats karstākais darba laiks. Vecotēvu satiekam labības laukā. Un protams, ka arī mēs iemēģinām jauno kombainu. Artūrs ar tēti pirmie ierāpjas kombainā, un iebrauc labības laukā.

{pic:1}

Tikmēr mēs ar Laumu priecājamies par zeltainajām vārpām. Šo labību sauc par tritikāli, kas Latvijā vairāk tiek izmantota lopbarībai, bet varot arī cept maizīti.

{pic:2}

Ja vārpiņu paņem rokās un saberzē, var tikt klāt graudiņiem.

{pic:3}

Izrādās, ka Laumai garšo. Viņa labprāt ēstu vēl un vēl, bet man bail, ka graudiņi nav pārāk labi mazajam vēderiņam.

{pic:4}

Drīz jau kombains ir apbraucis lielo apli. Artūrs no sajūsmas ir tāds palicis pavisam kluss, vien man čukstus saka, ka ļoti patika. Tad arī mēs meitenes tiekam iekšā lielajā mašīnā

{pic:5}

Opis lielās, ka tagad jau esot viegli strādāt, jo kombaina kabīnē praktiski putekļi iekšā netiek un pat ir ierīkots kondicionieris. Tiešām, tagad graudus kult varētu pavisam baltās drēbēs, jo viss iekšpusē tiešām ir gluži kā automašīnā. Bet vienalga joka lieta jau nav visu dienu pavadīt labības laukā. Kulšanu sāk jau no rīta, tiklīdz pazudusi rasa un kuļ līdz vēlam vakaram, kamēr atkal parādās rasa. Jo sausāki graudi jo labāk, jo tad nevajag maksāt bargu naudu par kaltēšanu un graudi ir vērtīgāki. Tāpēc laucinieki cenšas izmantot sauso laiku, pagaidām tiešām ir paveicies, bet kulšana jau tikai vēl sākusies.

Patiesībā lauku cilvēki ir apbrīnojami ar savu pacietību un čaklumu. Viņiem ne tikai jāsamierinās ar valstī esošo situāciju, kad arī viņiem valsts atbalsts ir samazināts, bet kā vienmēr jāsamierinās arī ar dabas niķiem un stiķiem. Jau no paša pavasara jāskatās vai nebūs par sausu, par aukstu, par slapju. Liekot sēklu zemē nav ne jausmas kādu ražu iegūs, darbības risks ir ļoti augsts.

Bet man ir liels prieks par to, ka maniem bērniem ir iespēja iepazīties ar visiem lauku darbiņiem. Un asaras saskrien acīs no tā kā mazā Lauma no vectēva lielās plaukstas lasa graudiņus un liek sev mutītē. Tas ir tik mīļi, jo redzu, ka abiem tas sagādā prieku.

{pic:6}