Pabalstu ģenēze: par valsts atbalstu ģimenēm laika gaitā

Skaidrs, ka bērnus mēs neradām, lai par to saņemtu naudu. Skaidrs, ka par bērnu vispirms jārūpējas tā vecākiem. Bet tieši tikpat skaidrs ir arī tas, ka valstij un valdībai, kam patiesi rūp savas valsts demogrāfiskā situācija un kas vēlas veicināt dzimstību ne tikai vārdos, bet arī ar darbiem, ir nopietni jāpiedomā un jārada kādas atbalsta sviras, ar kuru palīdzību no valsts puses „iekustināt” pārdomās esošos potenciālos vecākus. Citiem vārdiem – valstij jārada šajos vecākos pārliecība par zināmu garantētu atbalstu no valsts Latvijas ne tuvu brīnišķajā ekonomiskajā situācijā, vienlaikus pasakot – jūs mums esat vajadzīgi un svarīgi.

Šādus tādus pabalstus jau vecāki no valsts ir saņēmuši arī uzreiz pēc PSRS sabrukuma un neatkarības atgūšanas, taču tie bija vairāk simboliski un par nopietnu stimulu bērnu radīšanai kalpot nevarēja. Atbalsta vecākiem jomā būtiskākais pagrieziena punkts valsts attieksmē pret vecākiem un viņu bērniem iezīmējās 2004. gadā, kad Einara Repšes vadītā valdība izvirzīja rūpes par ģimenēm un bērniem kā vienu no valdības prioritātēm (tas gan nav nekas jauns – lai palasām teju visu partiju priekšvēlēšanu programmas pēcneatkarības atgūšanas laikā!) un koalīcijā esošā Latvijas Pirmā partija kā vienu no saviem politiskajiem mērķiem izvirzīja strauju bērna kopšanas pabalsta paaugstinājumu bērna dzīves pirmajā gadā, pietuvinot to legāli saņemtās algas apmēram.

Interesanti, ka sākotnēji šai idejai nebūt nebija milzum liels atbalstītāju pulks. Ja plašāka sabiedrība to uztvēra visumā labvēlīgi (daļa gan ar labi saprotamu vieglu neticību), tad politisko aprindu veterānos šī no „jaunlaicēniem” un „mācītājiem” nākusī ideja raisīja drīzāk neizpratni un nepatiku. Kas arī ir saprotams, jo tā laika politiskajai kultūrai šī ideja bija drosmīga un novatoriska – faktiski pirmo reizi valsts novirzīja salīdzinoši lielus līdzekļus tiešam cilvēku atbalstam bez jebkādām iespējām šo naudu pēc tam „apsaimniekot” kā dažādos gana interesantos būvniecības infrastruktūras attīstības u.tml. projektos.

Neiedziļinoties visās tā saucamo „māmiņu algu” tapšanas peripetijās, atsauksim atmiņā vien dažus, interesantāko aspektus. Ideju, ar ko klajā nāca Repšes valdība, realizēja jau Emša premjerētais Ministru kabinets. Bet „zaļais zemnieks” Indulis Emsis pret „māmiņu algas” ieviešanu bija visai piesardzīgs – visādā ziņā laikā, kad jautājums par „māmiņu algām” šķita jau izšķirts, toreizējā premjers padomniece, savulaik arī Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Stobova negaidīti nāca klajā ar paziņojumu, ka ieviešanai nepieciešamais finansējums ir pārāk liela nauda valsts budžetam, turklāt bērnu pabalsti nav vienīgā valsts sociālā prioritāte, tādēļ cilvēki ir maldināti, viņiem apsolot, ka nauda šim mērķim būs. Vēl viens visai interesants moments saistās ar Ministru kabineta sēdi, kurā bija paredzēts apstiprināt „māmiņu algu” projektu – tieši šis jautājums īsu brīdi pirms sēdes pazuda no dienas kārtības, tādēļ „māmiņu algu” jautājuma izlemšanai nācās sasaukt MK ārkārtas sēdi pāris dienas vēlāk.

Savukārt plašākā sabiedrībā notika diezgan spraiga diskusija par to, kādu bērna kopšanas pabalstu tad īsti maksāt. Idejas autoru izpratnē pabalstam bija jābūt diferencētam – proti, pabalsta apjomu aprēķina, vadoties pēc viena no vecāku veiktajām iemaksām valsts sociālajā budžetā 12 mēnešu laikā, laiku sākot uzskaitīt trīs mēnešus pirms bērna piedzimšanas.

Sākotnējā variantā, līdz Satversmes tiesas spriedumam par pabalsta griestu atcelšanu, maksimālā summa, ko varēja saņemt viens no vecākiem, ir Ls 392, minimālā – Ls 56 vai Ls 50 (ja persona nebija uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto). Savukārt daļa sabiedrības, kurai sākotnēji pieslējās arī toreizējais premjers Emsis, uzskatīja, ka visiem bērniem pienākas vienādi pabalsti. Visaktīvāk šo ideju aizstāvēja sabiedriskā organizācija „Lauku sieviešu apvienība”, kas nosūtīja atklāto vēstuli valdībai, kā arī tikās ar premjeru, lai aizstāvētu šo ideju. Malā nestāvēja arī diferencēto pabalstu aizstāvji, sākot parakstu vākšanas akciju un piedraudot ar piketiem pie valdības ēkas un Saeimas. Ņemot vērā, ka diferencēto pabalstu ideju aizstāvēja arī Valsts cilvēktiesību birojs, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu un Labklājības ministrijas, kā arī arodbiedrības un darba devēji, savukārt parakstījušies par tiem bija jau vairāk nekā 2000 vecāku, arī premjers mainīja savu nostāju un piekrita diferencēto pabalstu idejai – kā nekā argumenti, ka vecāki tos jau ir nopelnījuši ar saviem godīgi maksātajiem nodokļiem un tie veicina godīgas nodokļu maksāšanas praksi, izrādījās pietiekami iedarbīgi.

Un tā no 2005. gada 1, janvāra jaunie vecāki sāka saņemt krietni lielāku valsts atbalstu – no valsts budžeta tas tobrīd prasīja 30,7 miljonus latu. Interesanti, ka jau pavisam drīz – tā paša gada pavasarī, - valdība nāca klajā ar vēl vienu iniciatīvu, palielinot atbalstu vecākiem. Nu jau pie varas bija Tautas partijas pārstāvis Aigars Kalvītis, kura vadītais Ministri kabinets aprīlī iepazīstināja plašāku sabiedrību ar plānu būtiski paaugstināt bērna piedzimšanas pabalstu, turklāt sevišķi jūtams kāpums bija paredzams pabalstiem par otro, trešo un nākamajiem bērniem - par pirmo bērnu piedzimšanas pabalsts tiktu palielināts par 100 latiem, summējot to pie jau esošā pabalsta (pašlaik – Ls 296), par otro – par 300 latiem, trešo un nākamajiem – 600 latiem, tomēr vērienīgais projekts galu galā rezumējās Ls 150 un Ls 200 par otro un nākamajiem bērniem attiecīgi.

Nākamais pavērsiena punkts valsts atbalsta apmērā vecākiem nenoliedzami bija Satversmes tiesas spriedumi – gan pret aizliegumu saņemt pabalstu strādājošiem vecākiem, gan par pabalsta griestu atcelšanu. Kā atceramies, 2005. gada pavasarī Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība vērsās Satversmes tiesā ar sūdzību par likumā noteikto aizliegumu personām, kas kopj bērnu līdz gada vecumam, vienlaikus saņemt bērna kopšanas pabalstu un strādāt nepilnu darba laiku, uzsverot, ka šī norma ir pretrunā ar valsts virzīto dzimumu līdztiesības politiku, kā arī darba un ģimenes dzīves savienošanas iespējām. Valdībā šī ideja netika uzņemta ar sajūsmu – pret iebilda gan Labklājības, gan Bērnu un ģimenes lietu ministrijas. Sākotnēji bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks skaidri norādīja, ka bērna interesēs ir pastāvīgs un ciešs kontakts ar vecākiem, tādēļ aizliegumu nevajadzētu atcelt.

Savukārt Labklājības ministrija uzskatīja, ka strādāšana un pabalsta saņemšana nav godīga, jo pabalsta mērķis ir bijis nodrošināt vecākiem aptuveni to pašu komforta līmeni, kāds bijis līdz bērna piedzimšanai, nevis dot papildus ienākumus. Lai kā arī nebūtu, Satversmes tiesa lēma citādi un 2005. gada novembrī atcēla minēto aizliegumu, atzīstot to par spēkā neesošu no nākamā gada marta. Tiesa, strādājošajiem pabalsta saņēmējiem tika noteikti ierobežojumi – viņi varēja saņemt tikai pusi „māmiņu algas”. Savukārt 2006. gada novembrī tā pati Satversmes tiesa pēc Saeimas opozīcijas deputātu grupas iesnieguma izvērtēšanas atcēla arī šo bērna kopšanas pabalsta ierobežojumu strādājošiem vecākiem.

Var piekrist vēl nesenajiem bērnu un ģimeņu jomas kūrētājiem Bērnu un ģimenes lietu ministrijai tajā, ka bērna pirmajā dzīves gadā Latvijā sociālais atbalsts no valsts puses ir visnotaļ labs pat Rietumeiropas mērogā. Tomēr brīdī, kad bērns sasniedz gada vecumu, situācija krasi mainās, galvenokārt jau tādēļ, ka vecāki vairs nesaņem t.s. „māmiņu algu”, turklāt lielākajai daļai ir jāsāk domāt par darba gaitu atsākšanu, bet vietu bērnu dārzā daudziem nepietiek.

Tā kā ar jaunu bērnu dārzu būvi pašvaldības pēdējos gados nav aizrāvušās, bet naudas budžetā pabalsta izmaksas termiņa pagarināšanai nebija, Bērnu un ģimenes lietu ministrija piedāvāja pagarināt bērna kopšanas pabalsta izmaksas laiku līdz pusotram gadam, proporcionāli samazinot pabalsta apmēru. Šai idejai savukārt nepiekrita pabalstu izmaksātāja Labklājības ministrija, kā argumentu minot to, ka garāks pabalsta izmaksas laiks apdraudētu pabalsta saņēmēja izredzes atgriezties darba tirgū.

Nu un, protams, arī pašlaik vecāku atbalsta sistēma ir nopietnu pārmaiņu priekšvakarā. Ja vēl līdz salīdzinoši nesenam laikam par ķeršanos pie sociālā budžeta un sociālo garantiju „apgraizīšanas” neviens nerunāja, tad pašlaik arī šī līnija ir pārkāpta un valdība saka gana skaidru valodu, premjera Valda Dombrovska personā norādot, ka tiesiskās paļāvības principi šeit vairs nav aktuāli. Līdz ar to paredzams, ka no valdības puses tiks virzīti Labklājības ministrijas izstrādāti ierobežojumi iespējām saņemt bērna kopšanas pabalstu, visticamāk, situācijā, kad bērnu kopj viens no vecākiem, bet pabalsts noformēts uz otra vecāka, kura alga bijusi lielāka, vārda. Vai šis cirtiens pa ģimeņu maciņiem būs pirmais un pēdējais, domājams, pašlaik neviens neņemsies galvot.

Toms Trauberts