Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai (Māja): Labākais mazulim - mātes piens

Nesen publicētie Māmiņu kluba aptaujas dati liecina, ka ne visām sievietēm, kuras grūtniecības laikā plāno ēdināt savu bērnu ar krūti, šo ieceri izdodas īstenot, jo reizēm pietrūkst padoma.

"Šodien māmiņas daudz biežāk baro bērnus ar krūti. Bet tas, kā mums Latvijā patiešām pietrūkst, ir iespēja barojošajai māmiņai saņemt atbildes uz jautājumiem uzreiz, tiklīdz tas ir vajadzīgs," saka Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Ilze Kreicberga. "Piemēram, Skandināvijas valstīs ir ļoti izplatītas māšu atbalsta grupas. Tajās aktīvi darbojas māmiņas, kas jau ir pieredzējušas un apmācītas; parasti iesaistās arī kāda no vecmātēm un medicīnas māsām."

- Vai tad arī pie mums nav sastopamas tādas zinošas mātes?

- Protams, ir - to redzu pēc savām pacientēm. Viena otra patiešām ir īsta eksperte, pati gājusi cauri dažādām problēmām, tikusi galā un noteikti var pamācīt citas māmiņas. Rīgas Dzemdību namā darbojas krūts ēdināšanas kabinets, uz kurieni mūsu pacientes var zvanīt un uzdot jautājumus konsultantiem. Diezgan enerģiski darbojas arī Māmiņu klubs un Klub kormjaščih mam. Tomēr tādas atbalsta grupas kā, teiksim, Zviedrijā, būtu ļoti noderīgas. Latvietes gan lielākoties grib ar savām intīmajām problēmām pašas tikt galā. Varbūt viņas kaut kur izlasa padomus, kaut ko saprot nepareizi, bet nevienam neko nepajautā un pēc tam domā - tas laikam īsti uz mani neattiecas, man ir cits gadījums, man nekas nesanāk. Bet uz sausā piena maisījuma kārbiņas ir precīzi aprakstīts, kas jādara, un tas ir visvienkāršākais. Par krūti tādu lietošanas instrukciju uzrakstīt nevar, jo katrai sievietei piemīt savas individuālās īpatnības un katra situācija ir vairāk vai mazāk individuāli risināma. Ja viss norisinās ļoti gludi, kas nemaz tik bieži nenotiek, tad māmiņai nekādu jautājumu nav un speciālas pamācības nav nepieciešamas. Citādi ir, ja rodas problēmas, - jo tās ir nopietnākas, jo nopietnāka vajadzīga arī palīdzība, un tad pats vienkāršākais atrisinājums šķiet nomainīt zīdīšanu pret piena aizstājēju. Bet, manuprāt, šī tendence tomēr iet mazumā. Strādāju 20 gadus un labi redzu, ka sabiedrības attieksme ir mainījusies par labu krūts ēdināšanai, lai gan ne tik ļoti, kā mēs gribētu.

- Daļa māmiņu stāsta, ka ķērušās pie mākslīgās barošanas tāpēc, ka vienā brīdī šķitis - piena krūtīs kļūst mazāk...

- Diezgan daudz kļūdu sievietes pieļauj nezināšanas dēļ. Sākumā sarodas daudz piena, sieviete jūt, ka ir pilnas krūtis, un tad bērns pienu izēd. Bet, kad bērnam ir mēnesis vai mazliet vairāk, krūts piena produkcija sāk mainīties: piens sāk veidoties vairāk pašā zīdīšanas procesā, laikā, kad bērns ēd. Būtībā tas ir labi, jo nepieciešamais piena daudzums tiek saražots pēc vajadzības, turklāt tas arī kosmētiski ļauj saglabāt krūšu formu. Bet, ja sievietei tas nav izskaidrots, viņai var likties, ka krūts ir patukša.
Starp citu, dzemdību process pat nav vajadzīgs, lai varētu ēdināt ar krūti. Amerikāņu sievietes mēdz pat adoptēt bērnus un ēdināt viņus ar krūti. Mūsu skatījumā tas ir diezgan neparasti: sieviete nekad nav dzemdējusi, bet jūt lielu vēlmi ēdināt ar krūti, tāpēc viņa vienkārši sāk bērnu zīdīt: liek mazuli pie krūts ar pārliecību, ka piens būs, un tas arī rodas, ja vien krūts dziedzeris ir vesels. Āfrikas valstīs, kur ir ļoti augsta māšu mirstība, bērnus nereti ar krūti ēdina vecmāmiņas.

- Varbūt arī pie mums daža vecmāmiņa varētu uzņemties šo pienākumu?

- Es gan domāju, ka mūsu apstākļos ir jādara viss, lai mātes ēdinātu savus bērnus ar krūti pašas. Jo tā ir arī metode, kā mātei ar bērnu veidot saikni, bērna nervu sistēmas līdzsvarošana. Bērns pie krūts arī nomierinās. Kad mazulis ir pie krūts, mammai jāpievēršas tikai viņam, nedrīkst ar vienu roku rakstīt elektroniskās vēstules, skatīties televizoru vai lasīt grāmatu, pat runāt ar kādu citu tajā brīdī. Tāpat kā mēs ar adaptētā maisījuma pudelīti aizvietojam krūts pienu, tāpat ar knupīti mēs aizvietojam to brīdi, kad bērns ir pie krūts un nomierinās.

- Bet vienmēr atrodas kāds, kurš saka: tu viņu pa rokām vien auklē - izlutināsi, būs memmesdēliņš vai memmesmeitiņa...

- Tieši otrādi! Ir pierādīts, ka tie bērni, kuriem pirmā dzīves gada laikā nav atteikta vecāku uzmanība, kuri vairāk ir bijuši klēpī, ņemti rokās, nevis nolikti gultā, lai raud, turpmākajā dzīvē ir stipri patstāvīgāki, drošāki, spējīgi uzņemties atbildību par savu rīcību, būtībā viņi ir spējīgāki nekā tie, kuri tikuši atraidīti.

- Vai var būt tā, ka piena nav nemaz?

- Tie ir tikai ļoti reti atsevišķi gadījumi. Kādreiz gadās, ka sievietei piena ir par maz, bet jebkurā gadījumā jāapzinās, ka svarīgs ir piena produkcijas nostabilizēšanās brīdis sākumā - tas ir laiks, kas noteiks, cik daudz piena būs. Pat, ja krūts piena būs par maz, sievietei tomēr jāizdara viss, lai bērnu maksimāli ar to nodrošinātu, un tad var trūkstošo daudzumu aizstāt ar maisījumu - tas būs nesalīdzināmi labāk nekā pilnīgi pāriet uz ēdināšanu ar piena aizstājēju, kas liekas ļoti vienkārši un ērti.

- Kas notiek šajā izšķirošajā sākuma periodā?

- Pirmpienam nav jābūt daudz, tās ir dažas lāses, bet bērnam ir daudz jāzīž, viņam ir jābūt dusmīgam, jāgrib pie krūts nepārtraukti, ir jānomierina nervi pēc dzemdībām un jāstimulē piena produkcija. Viņš visu laiku prasa mammas uzmanību. Paiet 3-4 dienas, un piens parādās. Un tad arī vajag dot krūti, kad vien bērns grib. Pēc tam jau var sākt vērot, kurā laikā bērns izvēlas ēšanu, izveidojot sev vairāk vai mazāk noteiktu režīmu. Piemēram, viņš pieprasa ēst ap sešiem, tad astoņos, desmitos un tā tālāk, bet ap vieniem bērns aizmieg un noguļ 4-5 stundas. Dažreiz mammai liekas, ka tas nav labi un ka bērns jāmodina. Ja viņa to dara vienreiz, otrreiz, trešoreiz, tad bērns pierod mosties. Taču, ja bērns normāli jūtas un pieņemas svarā, tad viņam ir jāļauj gulēt. Režīms nostabilizēsies, un šīs 4-5 stundas būs tas laiks, kad mamma varēs pastrādāt, ieplānot friziera apmeklējumu vai aiziet uz kino.

- Tātad māmiņai nemaz nav obligāti visu dienu jābūt piesietai pie mājas bērna dēļ?

- Arī barojoša mamma, ja viņai izveidojas krūts piens normālā daudzumā, nav tik saistīta, kā parasti pieņemts domāt. Citādi ir situācijā, kad hroniski nepietiek piena, piemēram, bērnam jau trīs mēneši un viņš ik pēc stundas vai pusstundas jāliek pie krūts, bērns gražojas un arī nepieņemas svarā, - tad, visticamāk, būs jāsāk dot klāt arī piena aizstājēju. Ja sievietei, kurai ir 2-3 mēnešus vecs bērns, jāaiziet kādas stundas pastrādāt, tas ir pilnīgi reāli un normāli, jo mūsdienās sievietei ir ļoti svarīgi plānot savu sociālo dzīvi un darbu, nereti viņa nevar atstāt biznesu, un tas ir saprotami. Bērnam var izveidot piemērotu režīmu. Bet tad pirmajā mēnesī ar viņu ir kārtīgi jānodarbojas, lai piena produkcija būtu tāda, kā vajag, - tad māmiņa tālāk varēs plānot, kā tas viņai nepieciešams. Bet, ja piena pietiks tik tikko vai nepietiks, tad to nevarēs, turklāt tik un tā būs jālemj, kā rīkoties tālāk. Protams, ja piena nepietiek, tad variants, ka māte pa dienu iet uz darbu, būs sliktāks, jo viņa bērnu retāk liks pie krūts un piena būs vēl mazāk. Bet arī tad var no rīta un vakarā ēdināšanu ieplānot biežāk, lai dienas vidus būtu brīvāks.

- Senāk, ja mātei bija kaut kur jādodas, pienu mēdza slaukt un atstāt ledusskapī, lai tas, kurš bērnu pieskata, varētu pudelīti sasildīt un viņu pabarot. Sievietes, kuru bērni nu jau lieli, atceras, ka pēc katras barošanas reizes viņām ieteica noslaukt lieko pienu, un tas radīja dažādas problēmas. Kāda attieksme pret slaukšanu ir šodien?

- Patiesībā situācijas, kad vajag slaukt pienu, ir ļoti retas. Agrāk to praktizēja, un tieši tāpēc jau arī radās leģenda, ka bērnu zīdīšana kosmētiski bojā krūtis, - tieši slaukšana ir labākais veids, kā padarīt krūtis nokarenas, jo sevišķi, slaucot ar rokām, kā lielākoties arī tika darīts, jo dažādie sūknīši tolaik bija samērā neefektīvi. Tagad tehnika ir daudz labāka, bet slaukšanu izmanto galvenokārt tad, kad māte, kurai piena pietiek, kaut kādu iemeslu dēļ plāno atrasties ilgākā prombūtnē, piemēram, viņai jāaiziet uz 8 stundām; vai arī ja bērnam ir problēmas, kuru dēļ viņš nevar zīst, - priekšlaikus dzimis, slims u.c. Nedaudz pirms barošanas ir jānoslauc, ja sarodas ļoti daudz piena un bērns nespēj saņemt krūts galu, un tad, ja lokāli jūtamas stipras sāpes kādā konkrētā krūts apvidū. Bet kā regulāra metode slaukšana netiek lietota, nav jāslauc arī 4.-7. dienā, kad piena sarodas tik daudz, ka krūtis ir smagas un reizēm liekas, ka tās plīsīs. Piens, kas paliek krūtī, ir signāls, ka piena ir bijis mazliet par daudz, un bērns 2-4 dienu laikā noregulē tādu piena daudzumu, kādu viņam vajag. Tāpēc vajadzētu šīs dažas dienas paciest. Tas ir sāpīgi, reizēm mammai liekas: kā es viņu barošu veselu gadu, es taču to neizturēšu! Bet jāsaprot, ka tā nebūs visu laiku. Drīz vien piens sāks producēties tad, kad bērns zīdīs, un krūtis vairs nebūs tik smagas un pilnas.
- Vēl viens uzskats, ko mātes meitām nodod no paaudzes paaudzē, ir tas, ka sievietei, kura ēdina bērnu ar krūti, jādzer daudz govs piena, lai pašai būtu pieniņš, un vispār jāpiespiežas dzert ļoti daudz šķidruma. Vai tiesa?

- Dzert šķidrumu, protams, vajag, un daudzi cilvēki to dara par maz. Kad ēdina bērnu ar krūti, arī vairāk gribas dzert, ir slāpju sajūta. Bet speciāli piespiest sevi dzert nav nekādas vajadzības, tāpat kā kaut ko speciāli ēst. Grūtniecība un zīdīšanas laiks ir labākais brīdis, lai ģimene izmainītu savus ēšanas paradumus, der pārdomāt, ko mēs ēdam, atcerēties, ka uzturam jābūt daudzpusīgam, bet nekādas radikālas pārmaiņas nav jāievieš.
Tas ir bīstams mīts, ka obligāti jādzer daudz piena, it sevišķi runājot par tādiem cilvēkiem, kam ģimenē ir alerģija, astma, cukura diabēts. Pats pirmais alergēns, ar ko bērns dzīvē sastopas, ir govs piena olbaltums. Ir pierādīts: ja mamma dzer pienu, tad dažas govs piena olbaltuma molekulas parādās arī viņas pienā. Tāpēc, sevišķi sākumā, neiesakām māmiņām aizrauties ar pienu. Protams, katrā lietā var būt izņēmumi. Ir sievietes no laukiem, kuru ģimenēs paaudžu paaudzēs piens ir daudz lietots un nevienam nekādas problēmas nav bijušas, - tad arī bērnam tādu, visticamāk, nebūs un nevajag sevi pēkšņi ierobežot. Bet pēkšņi sākt dzert daudz piena, ja ģimenē to lieto maz, un vēl sevi piespiest - tas nav pareizi. Arī, kad bērns jau lielāks, nevajag uzspiest produktus, ko viņš principā atsakās ēst, pat ja mammai liekas, ka tie ir ļoti labi un veselīgi. Ir liela varbūtība, ka viņam nav īsti laba pašsajūta pēc to lietošanas, tikai viņš pats to neprot paskaidrot.

- Vai mamma dara pareizi, izslēdzot no savas ēdienkartes visu, par ko rodas aizdomas, ka tas bērnam varētu uzpūst vēderu vai radīt kādas citas nepatīkamas parādības?

- Tā ir klasiska kļūda, ir dzirdēts pat par tādām galējībām, ka māte ēd tikai ūdenī gatavotu putru. Tas nekur neder, jo mammai vajadzīga normāla vielmaiņa. Būtībā krūts pienā daudzus komponentus, piemēram, olbaltumvielu sastāvu, nemaz nevar izmainīt. Tikai tad, ja sievietei pašai ir īsts olbaltumvielu deficīts, to līmenis pienā varētu sākt mazināties. Tāpat arī tauku daudzumu īsti izmainīt nevar. Var ietekmēt tauku sastāvu, piemēram, lietojot veselīgas kvalitatīvas augu eļļas un ierobežojot dzīvnieku tauku uzņemšanu.

- Zināmu neuzticību daļai cilvēku izraisa zīdaiņu uzturs burciņās - kā gan tas var būt labāks par svaigiem vietējiem augļiem un dārzeņiem?

- Tur ir savi par un pret. Nevajadzētu baidīties dot bērniem godprātīgu firmu ražoto zīdaiņu uzturu, jo tas tiek ļoti rūpīgi pārbaudīts. Līdz pusgada vecumam bērnu ēdina tikai ar krūti. Pēc tam iesaku skatīties atkarībā no gadalaika. Ja pusgads paliek augustā vai septembrī, kad visi dārzeņi un augļi ir svaigi, tikko no dārza, - gatavojiet mazulim tos. Bet, ja pusgads apritēs pavasarī, tad labāk ieteikšu sākt ar bērnu uzturu no burciņām.

- Cik ilgu laiku bērnu ir lietderīgi barot ar krūti?

- Mans viedoklis ir tāds, ka laiks no gada līdz pusotram ir tas periods, kad bērnu jāpārtrauc ēdināt ar krūti. Ir apstākļi, kad nevajadzētu pārtraukt: kad nāk gripa un citas tamlīdzīgas infekcijas, pašā vasaras karstumā vai tad, ja vecāki ar bērnu brauc ceļojumā, jo mātes pienā ir svaiga imūnā informācija, - sastopoties ar kādu slimību izraisītāju, pienā parādās attiecīgas antivielas un bērns tās saņem. Pēc UNICEF datiem, līdz pusgada vecumam vislabākā ir ekskluzīva krūts ēdināšana. Līdz gada vecumam krūts ēdināšanai ir noteiktas priekšrocības; tas atstāj labvēlīgu ietekmi gan uz bērna, gan uz mātes veselību. Ar krūti ēdinātiem bērniem ir salīdzinoši augstāks izmantojamais intelekta potenciāls, mazāks liekā svara risks, zemāks cukura diabēta risks u.c. No gada līdz pusotram priekšrocības vairs nav tik pārliecinošas, bet pēc pusotra gada vecuma statistika vairs neuzrāda nekādas priekšrocības, ko dotu krūts ēdināšana; tas ir vairs tikai dzīvesveida, mātes un bērna attiecību jautājums. Diezgan bieži krūts barošanas entuziastes to turpina, tas viņām ir intīmās dzīves veids un kādreiz pat seksuālās uzvedības veids. Es to neveicinātu. Dažas sievietes pēc ilgstošas zīdīšanas sāk bieži slimot ar infekcijas slimībām, jo acīmredzot organisms ir sevi izsmēlis. Bērna imūnā sistēma jau ir pilnvērtīga un var pastāvīgi sevi nodrošināt, savukārt emocionālās attiecības mammai ar bērnu ir jāmācās veidot citā līmenī.
- Ir gadījies redzēt, ka mamma atgriežas mājās, bērns pieskrien klāt, atrauj viņai blūzīti - un metas pie krūts. Dažas māmiņas stāsta, ka viņām nācies pat uz kādu laiku aizbraukt, cerot, ka krūts bērnam piemirsīsies, un tas licis justies vainīgām...

- Blūzes atraušana - tas jau ir despotisms. Mamma domā - ak, nabadziņš, bet bērns cenšas parādīt savu varu pār viņu. Ja to atļauj, ja rada priekšstatu, ka tas ir pieņemami, var gadīties, ka arī pats savā ģimenē bērns dienās būs despots. Aizbraukšana ir strausa politika. Bet vainas izjūtai nav jābūt. Arī tad, kad mēs sākumā cīnāmies par pienu un tas neizdodas vai izdodas tikai daļēji, vainas izjūta nedrīkstētu rasties. Ja tomēr rodas, tad tā ir veselības aprūpes profesionāļu un varbūt arī ģimenes kļūda. Māte ir izdarījusi visu, lai nodrošinātu bērnam krūts barošanu. Ja rezultāts nav sasniegts, viņa nopirks labāko piena maisījumu, klausīs speciālistu padomus, visu pareizi gatavos un darīs labāko, kas šajā situācijā iespējams.

- Kāpēc daļai cilvēku izveidojušies tik lieli aizspriedumi pret rūpnieciski ražotiem piena aizstājējiem, ka viņi pat labāk vāra bērnam tumi?

- Adaptētais maisījums ir labākais, ko lietot gadījumā, ja mātes piena nav vai tā nepietiek; tas ir pārbaudīts un kvalitātes standartiem atbilstošs produkts. Sievietei varbūt liekas, ka viņa, patērējot divas stundas tumes vārīšanai, ir savam bērnam sagādājusi kaut ko labāku, bet tā nav. Iespējams, ka cilvēki nedaudz pārprot mūs, mediķus. Uzsverot krūts ēdināšanas priekšrocības, mēs mēdzam pretnostatīt dabisko un mākslīgo barošanu. Piena aizstājējs ir mākslīgs tikai tajā nozīmē, ka bērna dabiskais uzturs ir mātes piens. Tāpat kā vislabākie mākslīgie zobi nav labāki par dabiskajiem vai vislabākā protēze - par visneglītāko roku vai kāju. Tāpēc piena maisījums nevar būt tikpat labs kā krūts piens.

Ilze Zonne
Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai (Māja)