Māmiņu Klubam bija ekskluzīva iespēja satikt un sarunāties ar izcilo Šveices bērnu ārsti un grāmatas „Bērns” autori Mihaelu Glokleri. Viņa dalījās savās domas par to, kā raksturot mūsdienu vecākus, kas padara bērnu laimīgus un to, kā izprast slimības lomu mūsu dzīvē.
Dr. med. Mihaela Gloklere dzimusi 1946. gadā Štutgartē. Studējusi gan vēsturi un ģermānistiku, gan medicīnu. Specializējusies par bērnu ārsti Herdekes sabiedriskajā slimnīcā un Bohumas Universitātes bērnu klīnikā. Līdz 1988. gadam strādājusi par bērnu ārsti Herdekes Sabiedriskās slimnīcas bērnu ambulancē un par skolas ārsti Vitenes Rūdolfa Šteinera skolā. No 1988. gada ir Dornahas ( Šveicē) Brīvās gara zinātņu augstskolas Gēteānuma medicīnas sekcijas vadītāja.
Latvijā viņa ieradusies uz savas grāmatas „Bērns” atvēršanas svētkiem. Tas ir nebijis gadījums, jo Glokleres kundze pirmo reizi ir devusies uz ārzemēm, lai piedalītos savas grāmatas prezentācijā.
Dr. Gloklere ir harizmātiska personība, kuras vārdiem vienkārši nevar neticēt. Viņā ir dzīves gudro cilvēku starojums un runājot nepamet sajūta – viņa zina, ko vajag tieši tev!
Mūsdienu vecāki uzņemas atbildību paši
Tā kā Māmiņu Klubā vislielāko biedru skaitu sastāda tieši jaunie vecāki, pirmais jautājums skar tieši šo tēmu, proti, vēlos noskaidrot kā Mihaela Gloklere saredz jaunos vecākus un kas viņiem būtu jādara, lai bērna audzināšana noritētu veiksmīgi.
Viņa uzskaita trīs lietas, kas raksturo jaunos vecākus.” Pirmkārt – vecāki mūsdienās vairs nevēlas atstāt atbildību par bērnu citu cilvēku rokās: ārstu, psihologu, skolotāju. Viņi nevēlas, ka speciālisti no malas nosaka kā ar bērnu apieties.”
Dr. Gloklere uzskata, ka tā ir lieliska tendence un noteikti ir atbalstāma. Arī grāmatas prezentācijas laikā viņa uzsver, ka tieši māte ir tā, kura vislabāk zina, kas viņas bērnam ir nepieciešams. Speciālistiem svarīgi ir dot padomus, bet vecākam pašam jāizlemj, kas viņa bērnam ir tas labākais.
M. Gloklere uzskaita tālāk, ka otrkārt jaunie vecāki vēlas piedalīties un veidot arī vidi un kultūru, kurā viņi dzīvo. Viņi vēlas darboties sabiedrības labā. Treškārt – jaunie vecāki interesējas par pasauli, par zemi, par atjaunojamām enerģijām, par ekoloģiju. Viņus satrauc tas, kā ilglaicīgi saglabāt mūsu planētas resursus un uzturēt to par veselīgu mājvietu sev un bērniem.
„Es ļoti ceru, ka šādi jaunie vecāki būs aizvien vairāk, kuri arī saviem bērniem būs labs piemērs un kuri veidos cilvēcīgu sabiedrību, jo šodienas sabiedrība ir dehumanizēta.” , norūpējusies piebilst M. Gloklere.
Kļūdīties ir cilvēcīgi
Tas, ka izaudzināt bērnu nekļūdoties nevar, ir skaidrs visiem vecākiem. Mēs visi kļūdāmies, bet vai tas ir normāli? Vai iespējama supermamma vai supertētis? Kurš gan spētu labāk atbildēt uz šo jautājumu, ja ne ārste, kura savā prakses laikā saskārusies ar ļoti daudz un dažādiem vecākiem!
Mihaela Gloklere atbild ar līdzību. Viņa stāsta, ka kāds švābu mācītājs 19. gadsimtā ir teicis lūgšanu: ”Dievs dod man spēku nest to, ko es nevaru mainīt, un dod man spēku mainīt to, ko es varu mainīt, kā arī gudrību vienu no otra atšķirt”.
Ārste skaidro, ka šī līdzība visu arī izsakot - ja vecāki pieļauj kļūdas, dara muļķības, tad tas ir tas, ko nevar mainīt, bet nevajadzētu uzreiz izsamist. No šīs situācijas ir jāmācās. Protams, tas nenozīmē, ka muļķības jādara apzināti.
„Mēs esam attīstībā un attīstība nozīmē izdarīt kļūdas, mācīties no kļūdām un pēc iespējas mazāk pieļaut nevajadzīgas kļūdas turpmāk. Piemēram, ja mamma man saka – es visu esmu izdarījusi nepareizi, tad tā nav! Es atbildu, ka tu esi darījusi visu pareizi, jo vienkārši nevarēji izdarīt savādāk. Ja tu to būtu varējusi labāk, būtu darījusi labāk. Tagad tu zini, ko mainīt, tāpēc nežēlojies, bet dari turpmāk labāk!” stāsta M. Gloklere.
Ģimenes loma bērna audzināšanā
M. Gloklere stāsta, ka arī vecāki, kuri audzina bērnus vieni paši spēj izaudzināt viņus tikpat labi, kā laimīgā un saskanīgā ģimenē. „Vientuļās mātes parasti pasargā savus bērnus no traumatiskiem piedzīvojumiem, kādi bērnam būtu jāpiedzīvo atrodoties savā starpā nesaderīgu vecāku laulībā. Es vienmēr esmu teikusi, ka daudz labāk dvēseles miers un harmonija, nekā naidīgas attiecības starp diviem vecākiem”, stāsta Mihaela Gloklere.
Kā skaidro Dr. Gloklere, vientuļā māte parasti izveido ap sevi arī sociālo tīklu, bet, ja viņa to nespēj, tad tas atkal ir ārsta un skolotāja uzdevums palīdzēt to izveidot. „Audzināt bērnus un sagatavot dzīvei sabiedrībā- tā nav tikai mātes atbildība, tā ir arī visas sabiedrības atbildība. Ja notiek sadarbība bērna audzināšanā starp māti un sabiedrību, iespējams radīt katram konkrētam bērnam tos dzīves apstākļus, kas viņam ir pareizie.”, piebilst M. Gloklere.
Slimība kā ceļš pašam uz sevi
Visvairāk vecākus satrauc tieši bērna veselība. Katra slimošana tiek uztverta ar lielām bažām, ir daudz vecāku, kuriem ir bērni ar nedziedināmām kaitēm vai ar īpašām vajadzībām. Kā vecākiem tikt galā ar bērna veselības ķibelēm? M. Gloklere skaidro, ka saslimšanai ir kāds „lielāks” mērķis.
„ Ir daudz bērnu, kuri nekad nebūs veseli un šādiem bērniem arī ir jāiegūst pieredze, lai šo likteni pēc iespējas labāk izmantotu. Dzīvē nekas nenotiek, kas ir bezjēdzīgs, vienkārši cilvēki ir pārāk dumji, lai to ieraudzītu.”, uzskata Dr. Gloklere.
Viņa skaidro, ka slimošana bieži vien ir kā kādas problēmas piespiedu risinājums. Piemēram, cilvēks ir bijis ļoti nepacietīgs, un tad, kad saslimst, viņš vienkārši spiestā kārtā mācās būs pacietīgs.
Tieši tādēļ par katru slimību un šķērsli līdztekus tam, ka slimošana ir briesmīga un paliek briesmīga, jo neviens cilvēks negrib slimot, tomēr var uzdod jautājumu – ko tieši es šajā situācijā varu mācīties?
Tas palīdz slimniekam vai viņa tuviniekiem sajusties labāk, jo savādāk ir tikai sajūta, ka viss ir slikti, liktenis ir apdalījis un tā var iedzīvoties depresijā.
„Es negribētu slimību padarīt par kaut ko bezgala labu, bet vēlos to izraut no ierasti negatīvā statusa. Bez tam – manuprāt, vislabākās zāles ir preventīvie pasākumi.
Es tik daudz runāju par izglītošanos un sevis attīstīšanu, tāpēc, ka zinu – jo vairāk cilvēks pats attīstās un mācās, jo mazāk viņu skar sliktās pieredze un viņš vienkārši mazāk slimo.”, izklāsta M. Gloklere.