Dekabrista sieva

28. augusta raksta „Pārvērtēšanas krīze” lasītāja ir uzdevusi, manuprāt, aktuālu jautājumu - kā palīdzēt mīļotajam cilvēkam krīzes situācijās? Atbildi sagatavoju vadoties no saviem novērojumiem ģimenes lietu advokāta ikdienā.

Upuris. No vienas puses tā ir bojāeja, no otras – augstākā altruisma pakāpe. Tās ir vienas medaļas divas puses – lai kaut kas rastos no jauna, kaut kam ir jāiet bojā. Vīrieši no sievietēm tradicionāli gaida beznosacījumu pašatdevi, kurai, turklāt, jāizriet tieši no mīlošas sirds. Viņi negrib vienkāršu upurēšanos, par kuru ar laiku būs jāatmaksā ar uzmanību, mīlestību, naudu un citiem labumiem. Viņi jūt, ka sievas, kuras ir mūžīgi gatavas pielāgoties, ātri apnīk, sāk kaitināt ar savu bezpersoniskumu un paklausību, līdz beigu beigās ar viņām pārstāj rēķināties.   

Par laimi, šodien sievietes aizvien retāk vēlas būt verdzenes, kuras gatavas pildīt sava „saimnieka” iegribas. Ir pat kļuvis par slikto toni visu sevi veltīt ģimenei – šodienas ekonomiskā realitāte ir tāda, ka viens pelnītājs ģimeni uzturēt nevar. Aizvien grūtāk kļūst likt sievietei aizmirst par sevi vīrieša dēļ. Ja viņa arī ir gatava upurēties, tad iepriekš jau ir sastādīts garš saraksts ar pretenzijām, prasībām un vajadzībām, kuras vīrietim būtu jābūt gatavam izpildīt pēc pirmā pieprasījuma. Kam, savukārt, nav gatavs viņš! 

Klasiska upura formula skan – es esmu cilvēks, kuram svešas intereses ir svarīgākas. Zēni (nākamie ģimenes galvas, pelnītāji, karotāji) tradicionāli tiek mācīti paust savu gribu un aizstāvēt savas intereses. Savukārt meitenēs ieaudzina maigumu, paklausību un citas „izdevīgas” īpašības. Upura apziņā rēķināšanās ar savām vajadzībām un (nedod Dievs!) savu interešu aizstāvēšana nozīmē nāves spriedumu mīlestībai. Ja par mīlestības objektu upuris tiek izvēlēts vīrietis, abu vajadzības vēl šur tur var sakrist, bet ja upurēšanās notiek bērna, vecāku, radinieku vai tml. labā, tad situācija kļūst dramatiska. Taču, ja „piemērots objekts” neatrodas, sieviete sevi labprātīgi nolemj dzīvei mūžīgā neapmierinātībā, emocionālos stresos, depresijā un neizdevušās dzīves izjūtās.  

Klasiskā situācijā sieviete apzināti un mērķtiecīgi ir gatava uzupurēties. Viņa to demonstrē apkārtējiem (tādā veidā tiek ārstēta viņas slimā pašcieņa un iekšējā nedrošība), jo „strādā” par upuri. Itin drīz tas pārvēršas totālā negatīvismā. Tā ir uzupurēšanās demonstrācija, kura prasa (vai liek nojaust) samaksu un ir egoistiska savā būtībā. Tā kļūst par apnicīgu un uzmācīgu rituālu, kas sarežģī dzīvi visiem. Vīri izjūt vainas sajūtu un rūgtus pārmetumus, no kuriem viņiem „brauc jumts”. Sievas, savukārt, izjūt nepārtrauktu aizvainojumu par nepateicību.

Vistrakāk ir tad, ja uzupurēties neviens nav lūdzis. Ja sieviete grib izrādīt mīlestību, bet viņai nav adekvātas iekšējas sajūtas, kā mīlestībai būtu jāizpaužas. Vai kādam ir vajadzīgas viņas pūles? Vai upuris tiks pieņemts? Vai tam vispār ir kāda nozīme tuvinieku acīs? Vai arī tās ir pašas sievietes fantāzijas, kuras slēpj pavisam citas problēmas? Zema pašapziņa un neticība sev iet roku rokā ar emocionālu hiperatkarību no tuviem cilvēkiem. Un tagad iedomājaties visu sievietes vilšanās gammu, kad viņa vienā dienā saprot, ka vīrs nav nekāds dekabrists, bet visprastākais puisis, kādu apkārt ir tūkstošiem un ka maksāt par viņas upuri dzīvesdraugs vispār negatavojas. Ka viņš ir ērti iekārtojies uz sievas kakla un nokāris kājas par viņas pleciem!

Beznosacījumu uzupurēšanās ir baigs pakalpojumus ģimenei. Aizmirstot par savām interesēm un vajadzībām, sieviete ātri atpaliek savā attīstībā. Viņa nevis atbrīvojas no savām velmēm, bet „noslēpj” tās dziļi sevī. Taču (agri vai vēlu) „nepabarotas” vajadzības „uzdīgst” psiholoģisku problēmu vai slimību veidā. 70% fiziskām sieviešu slimībām ir psiholoģiski cēloņi – dusmas, aizvainojums, vainas sajūta, destruktīva kritika ...   

Tā psihiskās un fiziskās veselības problēmas izriet no uzupurēšanās. „Upurētājai” ir dusmas un aizvainojums par to, ka viņas pūles neviens pienācīgi nenovērtē. Negatīvās emocijas rada slimības,  kurās ķermenis burtiski vārās, deg, cieš no infekcijām. Ilgstoši „līdzi nēsāts” aizvainojums sagrauj, it kā aprij ķermeni, tas visu laiku padziļina psiholoģiskās problēmas un ir par iemeslu, piemēram, onkoloģiskām saslimšanām. 

Tikpat lielu ļaunumu šis „lāča pakalpojums” nodara arī tiem, kam upuris ir domāts, jo pārvērš tuviniekus par sliņķiem un nepateicīgiem egoistiem. Apkārtējie pie tā pierod, uztver kā pašu par sevi saprotamu un nesteidzas būt pateicīgi. Vienīgais, ko „uzupurēšanās objekts” izjūt, ir pieaugošā vainas apziņa, no kuras ar laiku gribas vienkārši atbrīvoties.

Vai tā ir īsta mīlestība? Mīlestība nav nepārtrauktas ciešanas un atteikšanās, tai ir jānes prieks un laime. Sievietes, kuras prot neaizmirst sevi, ir ārkārtīgi pievilcīgas, jo ir patiesas, atvērtas un pozitīvi neprognozējamas. Viņas prot saņemt un dāvāt prieku. Viņas ir sievietes, nevis flegmatiskas un neapmierinātas „aitas”, kurām visi ir parādā.

Tā ka izeja ir tikai viena – pārkāpt pāri savām iekšējām bailēm un sākt atvadīties no savas upura lomas.