16.07 14:10-17:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Šīs pārdomas man radās, lasot emocionālo Veras Černousovas vēstuli un tai adresētos komentārus (15. augusta publikācija). Veras gadījumā problēma bija viņas attiecībās ar darba devēju, bet manā kā advokātes skatījumā tā ir klasiska situācija, kurā var nonākt ikviens cilvēks saistībā ar jebkuru jautājumu.
Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, tomēr cilvēki par vārda „demokrātija” jēgu parasti neaizdomājas. Apriori tiek pieņemts, ka tas ir kaut kas ļoti labs un draudzīgs. Taču jāapzinās, ka demokrātijai (kā visam) ir vairāki aspekti. Daži no tiem kādam atvieglo dzīvi, bet kādam padara to par elli. Faktiski demokrātija ir bezgalīgi garu procedūru virkne un jebkura jautājuma risināšana ir garš ceļš, jo tiesiskā valstī ātru problēmu risinājumu nav. Ja kāds likumu labprātīgi neievēro, tad cerēt uz pēkšņu viņa godaprāta pamošanos ir naivi. Šis „kāds” noteikti izmantos savas tiesības, lai, piemēram, norēķināšanās brīdi atvirzītu uz maksimāli ilgu laiku.
Protams, ja ir pārkāpts likums, cilvēkam ir tiesības likumā noteiktā kārtībā rakstīt sūdzības vai griezties tiesā kā prasītājam. Bet atbildētājam, savukārt, ir tiesības izmantot savas tiesības diskutēt, pierādīt, lūgt atlikt, pārcelt, atteikt, izteikt savus argumentus, pierādīt savu taisnību … Un tā tiešām ir demokrātija, jo katram ir tiesības darboties savās interesēs. Šāda „stīvēšanās” pa tiesām ļoti bieži prasa gadus, nemaz jau nerunājot par laiku, naudu un nerviem.
Turklāt, lietas iznākums nekad nav zināms. Ja vēl nesen cilvēku attiecības regulēja kultūra, morāle, reliģija, audzināšana, tad mūsdienu globalizācijas apstākļos visas savstarpējo attiecību formas regulē tikai civillikums un krimināllikums. Bet tas nozīmē, ka pat prasītājam labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā, vēl nekas nav garantēts un var notikt tā, ka cilvēkam otrreiz ir jāsāk šis „riņķa dancis”, lai piespiestu atbildētāju tiesas spriedumu pildīt.
Diemžēl, demokrātijas īpatnības neinteresēs kreditorus, māte tās nevarēs pasniegt savam bērniņam pusdienu vietā un ar tām nebūs iespējams nomaksāt komunālos parādus. Tādēļ katrai sievietei (bet it īpaši māmiņai) pareizi būtu paturēt prātā to, ka materiālo vajadzību nodrošināšanai savam bērnam allaž ir jābūt kādam iekrājumam, iespējai piepelnīties, saņemt palīdzību uzreiz vai kā citādi jāsagatavojas stundai X. Protams, mēs varam runāt par krīzi, bezdarbu, negodīgiem darba devējiem vai sliktu valdību, bet tas jau nemaina lietas būtību – bērniņš ir nācis pasaulē un viņa vecākiem ar pieauguša cilvēka atbildību ir jārisina jautājums kā nodrošināt sava bērna ikdienas vajadzības pa to laiku, kamēr demokrātiskās procedūras iziet savu uzvaras ceļu.
Es arī dzīvoju ar pārliecību, ka likums ir jāievēro visiem un ka taisnība uzvar. Citādi jau cilvēku dzīvei sabiedrībā vispār nebūtu jēgas. Jāatceras vien tas, ka cīņai par savām tiesībām ir vajadzīgs (un reizēm diezgan ilgs) laiks un šajā procesā ir nepieciešami zināmi ieguldījumi.