Ziemassvētku dāvana "vecajām ragaviņām"

Bija iestājusies nakts. Mēnestiņš klusiņām kāpa no vienas egles galotnes otrā, apkārt valdīja klusums, tālumā logos dega uguntiņas, kas atgādināja mazas svecītes. Pēķšņi mēnestiņš apstājās, kaut kur pavisam tuvu bija dzirdama klusa šņukstēšana. Mēnestiņš paskatījās uz leju , skaņa nāca no sķūnīša.

-Ej, kas tur raud?

Iestājās klusums. Mēnestiņš ieklausījās vēlreiz un izdzirda dziļu nopūtu.

Sveiks, kas tu esi?

Es?

Jā gan, tu.

Kas esmu tagad, nezinu, bet agrāk es nesu prieku bērniem. Bez manis nevarēja iztikt nevienu ziemu. Es vizināju Mildiņu, bet pēc tam viņas dēliņu Andrīti. Andrītim izaugot piedzima divas meitiņas un arī tās bija manas rotaļu biedrenes. Pēc tam kā mazs pūpēdis manī sēdēja mazais Edgariņš un ietīta segā snauduļoja mazā Kristiāniņa. Bet kad paaugās Katrīne Keita, ar mani vizināja savu Minci Muri. Bet tad ziemas kļuva arvien slapjākas un sniega palika arvien mazāk un par mani aizmirsa.

Ā, tu taču esi ragaviņas. Jā, laikam, kādreiz biju, bet tagad stāvu šķūnītī. Manas sliedītes ir sarūsējušas, esmu viena un pamesta.

Nav jau tik slikti, redzi, pirmais sniedziņš jau ir uzkritis, šogad sola sniegotu ziemu. Diez vai par mani kāds atcerēsies. Šogad saimniece mani noliekot stūrī teica, ka esmu ļoti smaga un jādomā par citām ragaviņām. Bet man tā gribētos, lai es no rīta pamostos un viss atkal būtu kā agrāk.

-Tuvojās ziemassvētki un tas ir laiks, kad piepildās pat visneiedomājākās vēlēšanās. Vai tu jau vēstuli salavecītim aizsūtīji?

-Jā gan,bet vai tad viņam būs laiks vecām ragaviņām….

                      Pavisam nemanot paskrēja laiks un pienāca ziemassvētku nakts. Vecās ragaviņas vēroja zvaigžņotās debesis. Krita zvaigznes un laiku pa laikam uzpūta viegls vējiņš. Mazām pārslām zemi klāja sniegs. Mājā skanēja dziesmas, mazie puikas Gustavs un Ralfs priecājās par brīnumsvecītēm. Visur valdīja svētku noskaņa.

Pēkšņi, debesīs parādījās spilgta gaisma, tā tuvojās , līdz pagalmā nolaidās kamanas. No tām izkāpa vīrs ar baltu bārdu un mīļu smaidu.

Vīrs nācā uz šķūnīti. Viņš pacēla vecās ragaviņas un iznesa pagalmā.

-Vai tu zini, kas esmu?

-Tu esi salavecītis!

Vecais vīrs smaidīja: Esmu gan un arī es tevi labi pazīstu. Katru ziemu tu kārtīgi kalpo saviem mazajiem draugiem. Tu esi izvizinājusi vairākas paaudzes un esi pelnījusi atalgojumu. Kāda ir tava vislielākā vēlēšanās?

-Ak salavecīt, es gribētu kļūt par tavām kamanām, kas var braukt gan pa sniegu, gan pa ledu un arī tad, kad ziemassvētkos ir atkusnis.

Salavecītis iesmējās: Par manām kamanām gan kļūt tu nevari, bet par ziemassvētku kamaniņām gan. Tu iegūsi jaunu veidolu un katram mazulim atgādināsi par to, cik jauka ir ziema un ziemassvētki.

-Tagad aizver acis.

Vecās ragaviņas nolaida smagos plakstiņus un iemiga dziļā miegā. Kad ragaviņas atvēra acis, apkār tām bija lielas sniega kupenas, viņa stāvēja pie mājas durvīm. Skastā sarkanā krāsā, sliedītes pašas slīdēja uz priekšu, bet aizmugurā bija pievienoti divi mazi ritenīši.

Urrā, es esmu “ziemassvētku kamaniņas”.

Es turpināšu vizināt bērnus. Tagad ar mani varēs braukt gan sniegotā ziemā, gan atkusnī. Es lidošu kā putns un varēšu braukt gan pa sniegotiem laukiem, gan pilsētas ielām.

Tajā brīdī atvērās mājas durvis un divi mazi puisēni ar sajūsmas kliedzieniem ieleca kamanās.

Luk tas  ir īsts ziemassvētku brīnums, noteica mamma.