Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Manai meitai ir gads un mēnesis, taču tas nav bijis par iemeslu, lai mēs pārtrauktu “pupošanos”.
Iesākumā visiem teicu, ka bērnu zīdīšu līdz gada vecumam. Laiks steidzās strauji, mēnesi pēc mēneša, līdz es attapos vien nieka solīti pirms meitas gada jubilejas. Skaidrs bija viens – ja plānoju realizēt savu vīziju, ir jāsāk rīkoties.
Tobrīd meita pieniņu ēda gan no rīta, gan pirms miedziņa, gan arī pēc īpaši uzstājīga pasūtījuma dienas laikā, kad piemeklējis niķis. Par iemidzināšanu vakarā un vismaz piecām celšanās reizēm nemaz nerunāsim – piens, piens, piens. Mierinājums. Saikne un tuvība.
Saprotams, arī tajās dienās, kad nāca zobiņi vai piemeklēja slimība, un prāts uz ēšanu galīgi nenesās, ilgi nedomājot, piedāvāju krūti jebkurā diennakts laikā, neraugoties uz vecumu un kaut kādiem iepriekš nospraustiem mērķiem.
Taču radi un paziņas arvien biežāk sāka “starp citu” ierunāties par to, ka pienācis laiks zīdīšanu beigt - bērns jau skrien ar kājām un ēd visu, ko pieaugušie. Kādā brīdī saklausījos un salasījos pietiekami, lai ar lielu apņēmību censtos savu mazo dēlīti atdalīt no krūts. Jāpiebilst, ka vēl viens nozīmīgs faktors, bija biežā meitiņas mošanās naktīs, kurās mierinājumu sniedza vienīgi pieniņš. Sliktā miega kvalitāte stipri ietekmēja manu noskaņojumu dienās.
Mani plāni sagruva pāris dienu laikā. Tiklīdz centos ierobežot “pupošanos”, meita kļuva īpaši kašķīga, sāka plēst manas drēbes, raudāt. Mēģinot iztikt bez krūts pirms pusdienas laika miega, saņēmu tikai īdošu bērnu, kurš locījās kā sāpēs, kāri tverot pēc krūts ar pavērtu mutīti. Es nevarēju uz to noskatīties. Kādā brīdī vairs nesapratu, kādēļ vispār to daru. Sapratu, ka neesmu tam gatava.
Man patīk barot savu meitu. Šie ir īpaši mirkļi, tuvība, kas nozīmīga nevien mazulim, bet arī mātei. Tās ir brīnumzāles ne tikai ķermenim, bet arī dvēselei, īpaši tagad, kad piena kvalitāte ir mazinājusies.
Neplānoju zīdīt līdz diviem gadiem, taču pusotru kā maksimālo laiku pieļauju. Taču ir mammas, kuras izvēlas zīdīt arī līdz diviem gadiem, pat ilgāk. Un es viņas pilnībā saprotu!
Taču ne visi ir tik saprotoši. Ja agrāk varēju ar neskaitāmām māmiņām pārrunāt zīdīšanas detaļas, tad šobrīd saņemu pārsteigtu jautājumu – tu tiešām vēl baro pati? Nereti seko izbrīnīts, pat nosodošs skatiens un “es jau sen atpakaļ beidzu”.
Kāda cita māmiņa man reiz stāstīja, ka senāk mammas vispār neesot raizējušās par pienu – ja reiz nav, tad nav, tume un miers! Viņa piebilda, ka mūsdienās tas ir kas īpašs, ka mammas tik ļoti cenšas saglabāt šo brīnišķīgo saikni. Taisnību sakot, ap mani mammas labprātāk izvēlas maisījumu, tā arī nosakot - neiespringšu. Un tas liekas tik absurdi – kamēr viena raudot cīnās par katru piena lāsi, tikmēr cita ar mierīgu roku pagatavo maisījumu savam jaundzimušajam, pat neraizējoties un necenšoties.
Arī man ir nācies pacīnīties par pienu. Prātā uz sekundi pazibēja doma – varbūt pārtraukt tagad? Taču doma tā arī aizzibēja. Un es priecājos, ka tā.
Tas būs ilgs ceļš, taču es negribu steidzināt nedz meitiņu, nedz sevi pašu. Mums nav nekur jāsteidzas. Vēlos, lai tas notiek harmoniski un dabiski.
Pagaidām meitiņa zīž pirms nakts miega, reizi vai divas pa nakti, kā arī pirms pusdienas laika miedziņa. Ēšana no rītiem vai pēc sevišķa pieprasījuma ir retums. Un tas ir pirmais solis uz patstāvību. Tagad sekos grūtākais – iemidzināšana bez krūts. Iesākumā pa dienu, tad arī vakarā.
Taču es nekur nesteidzos. Zīdīšana pēc gada vecuma ir tikpat skaista, kā pirms tā. Pat skaistāka.
Un tikpat dabiska.
Par manu pieredzi ceļā uz “atdalīšanos” būs blogs. Kad būsim beigušas. Kaut kad. :)
Es pupoju tagad 3šo. Gribēju papildināt, ka nav mazsvarīgi kad beidz t.i.kāds gadalaiks aiz loga. Neiesaka lielo baciļu laikā pārtraukt. Es šo ļoti ievēroju. Divi vecākie pamazām beidza vasarā. Vecākajai liktenīga bija jāņu nakts lustēšanās, otrai vasaras otra puse, abām bija gandrīz 1,6g.
Neredzu nekādu papildus stresu savam mazajam bērnudārzniekam. Bija viens no pirmajiem, kas bija gatavs palikt uz gulēšanu. Līdz tam arī ar tēti aizmiga viegli, ja manis nebija mājās. Pilnīgi pat pie pusdienu galda ir iemidzis, top pārcelts gultiņā, un nekādu problēmu.
Ar mani tikai pie krūts mieg jau no sākta gala.
janvārī būs divi gadi; ilgāk par pavasari nebarošu, visticamāk. Man gan jau otrais bērns, pirmo arī līdz pilniem 2 g baroju, visi jau pieraduši, nebrīnās. Es jau arī nestāstu, bet arī nemeloju, ja jautā, cik ilgi baroju.
Man visi trīs bērni ēda līdz 1,8 . Un ar katru es solījos nebarot ilgāk līdz 1g.😀 Secināju,ka līdz 1,5 tas ir normāli,pēc tam lēnā'm jāsāk atradināties,jo ja plānojas dārziņš ,tad pupošanās vairs nav laba. Tad bērnam ir divi stresi reizē. Katrā ziņā mana ilgā barošana ir devusi tikai plusus. Manuprāt slimošanu ir stipri mazāk. Līdz gadam neviens nav slimojis ar neko smagu un nopietnu un es domāju,ka lielu imunitāti deva tieši pupošanās! Bet te nu laikam tiešām katram ir iespēja izvēlēties un pieņemt lēmumu!
Man ir vienalga, cik ilgi katra bērnu baro ar krūti un piezīmes šajā sakarā paturu pie sevis un skaļi nebārstu.
Argumenti "bērns izaugs un sapratīs", man šķiet smieklīgi, neesmu redzējusi nevienu bērnu, kurš labprātīgi būtu pārtraucis šo procesu, jo tam vienkārši nav loģiska pamatojuma.
Kamēr bērns pa māju vien dzīvojas, tikmēr ieradums iet gulēt tikai pie krūts, darbojas labi, bet kad mamma vēlas atkal kļūt par sievieti vai bērns dodas uz bērnu dārzu, tad šāds ieradums ir papildus, nevajadzīgs stress bērnam. Un šeit nu akmens mammu dārziņā - ēšana un gulēšana tomēr ir nošķiramas lietas, manuprāt.
Man šķiet, ka reizēm sievietēm šī ilgā krūtsbarošana ir vajadzīga vairāk kā bērnam, jo tas izceļ un pasvītro sievietes īpašo vietu bērna dzīvē. Bet tas jau atkal nav stāsts par bērnu, bet gan par sievietes pašnovērtējumu.
Visbeidzot - lai vai kāds lēmums ir pieņemts, lai izdodas!
Nu ja, varu teikt, ka ea planoju no savas pieredzes bernu barot lidz 2 gadiem. Uzskatu, ka tas ir optimals laiks. Mes loti atri mazino par lielo gribam pataisit. Visi tie gudrie spriedelejumi, ka viss...nu labrit. Man ir ta diennakta non stopa japavada ar bernu, es zinu ka ir labak. Kapec man to cilveku mocit, lai kadam izpatiktu vai ieklautos kait kadas sabiedribas videjas normas? Es uzdrikstos but atskiriga. Man ir tik daudz pozitivas pieredzes ar barosanu un ar to ari saistito auklesanu, aprupi, iemidzinasanu pec gada vecuma, ka es nesaskatu vispar nekadu racionalu un logisku iemeslu kapec tagad atradinat, lai pec tam vakara sagaiditu ap 2 stundu ilgu midzinasanu pa rokam, pinkskesanu, jo ir ierasts aizmigt pie kruts(kada ari teika, ka tas ir nenormali slikti, bernam jau bez maz vai piedzimstot ir jamak ka pieauguaajam gulet aiziet pasam vai vel nez kadas mulkibas,kuras es laizu gar ausim)...nu isak sakot. Pati mamma zin ka labak, citiem vajag savas replikas paturet pie sevis, domasim daudzpusigi.
Es vakar tiesi gribeju uzrakstit isas pardomas par so temu, bet ta ari nesanaca. laika. Man visvairak nepatik, ka citi izsaka savas domas parasti ar sokejosu,parmetosu vai vel nez kadu intonaciju, ka nu jau vins ir tur gadu un nez cik jau menesus liels,sen jau vajadzeja beigt(nesen nosvinejam gadinu) nu un ta talak visadi argumenti. Tapec es so temu paturu pie sevis, un par to censos ne ar vienu nerunat, jo musdienas vecaka gada gajuma cilveki vel nav tik daudzpusigi domajosi, un padomju laika robeza gads ir dzili iesaknojies, vienlaikus nododot sis zinasanas(manuprat, aplamas) ari savam meitam.
Es uz visu bernkopibas jautajumu tagad un sobrid raugos no viedokla, ka galvenais lai berns ir aprupets un paedis. Vienalga vai ta butu kruts, maisijums. Protams, ka man ir savs viedoklis, kas ir labak,kas sliktak, ka butu pareizak, bet saja laika, kad tik daudz vecaku dzer, tiek atnemtas aizgadibas tiesibas, es priecajos par jebko, ka tik berns var augt sava dabiskaja vide-gimene.