29.05 17:00-19:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Manai meitai ir gads un mēnesis, taču tas nav bijis par iemeslu, lai mēs pārtrauktu “pupošanos”.
Iesākumā visiem teicu, ka bērnu zīdīšu līdz gada vecumam. Laiks steidzās strauji, mēnesi pēc mēneša, līdz es attapos vien nieka solīti pirms meitas gada jubilejas. Skaidrs bija viens – ja plānoju realizēt savu vīziju, ir jāsāk rīkoties.
Tobrīd meita pieniņu ēda gan no rīta, gan pirms miedziņa, gan arī pēc īpaši uzstājīga pasūtījuma dienas laikā, kad piemeklējis niķis. Par iemidzināšanu vakarā un vismaz piecām celšanās reizēm nemaz nerunāsim – piens, piens, piens. Mierinājums. Saikne un tuvība.
Saprotams, arī tajās dienās, kad nāca zobiņi vai piemeklēja slimība, un prāts uz ēšanu galīgi nenesās, ilgi nedomājot, piedāvāju krūti jebkurā diennakts laikā, neraugoties uz vecumu un kaut kādiem iepriekš nospraustiem mērķiem.
Taču radi un paziņas arvien biežāk sāka “starp citu” ierunāties par to, ka pienācis laiks zīdīšanu beigt - bērns jau skrien ar kājām un ēd visu, ko pieaugušie. Kādā brīdī saklausījos un salasījos pietiekami, lai ar lielu apņēmību censtos savu mazo dēlīti atdalīt no krūts. Jāpiebilst, ka vēl viens nozīmīgs faktors, bija biežā meitiņas mošanās naktīs, kurās mierinājumu sniedza vienīgi pieniņš. Sliktā miega kvalitāte stipri ietekmēja manu noskaņojumu dienās.
Mani plāni sagruva pāris dienu laikā. Tiklīdz centos ierobežot “pupošanos”, meita kļuva īpaši kašķīga, sāka plēst manas drēbes, raudāt. Mēģinot iztikt bez krūts pirms pusdienas laika miega, saņēmu tikai īdošu bērnu, kurš locījās kā sāpēs, kāri tverot pēc krūts ar pavērtu mutīti. Es nevarēju uz to noskatīties. Kādā brīdī vairs nesapratu, kādēļ vispār to daru. Sapratu, ka neesmu tam gatava.
Man patīk barot savu meitu. Šie ir īpaši mirkļi, tuvība, kas nozīmīga nevien mazulim, bet arī mātei. Tās ir brīnumzāles ne tikai ķermenim, bet arī dvēselei, īpaši tagad, kad piena kvalitāte ir mazinājusies.
Neplānoju zīdīt līdz diviem gadiem, taču pusotru kā maksimālo laiku pieļauju. Taču ir mammas, kuras izvēlas zīdīt arī līdz diviem gadiem, pat ilgāk. Un es viņas pilnībā saprotu!
Taču ne visi ir tik saprotoši. Ja agrāk varēju ar neskaitāmām māmiņām pārrunāt zīdīšanas detaļas, tad šobrīd saņemu pārsteigtu jautājumu – tu tiešām vēl baro pati? Nereti seko izbrīnīts, pat nosodošs skatiens un “es jau sen atpakaļ beidzu”.
Kāda cita māmiņa man reiz stāstīja, ka senāk mammas vispār neesot raizējušās par pienu – ja reiz nav, tad nav, tume un miers! Viņa piebilda, ka mūsdienās tas ir kas īpašs, ka mammas tik ļoti cenšas saglabāt šo brīnišķīgo saikni. Taisnību sakot, ap mani mammas labprātāk izvēlas maisījumu, tā arī nosakot - neiespringšu. Un tas liekas tik absurdi – kamēr viena raudot cīnās par katru piena lāsi, tikmēr cita ar mierīgu roku pagatavo maisījumu savam jaundzimušajam, pat neraizējoties un necenšoties.
Arī man ir nācies pacīnīties par pienu. Prātā uz sekundi pazibēja doma – varbūt pārtraukt tagad? Taču doma tā arī aizzibēja. Un es priecājos, ka tā.
Tas būs ilgs ceļš, taču es negribu steidzināt nedz meitiņu, nedz sevi pašu. Mums nav nekur jāsteidzas. Vēlos, lai tas notiek harmoniski un dabiski.
Pagaidām meitiņa zīž pirms nakts miega, reizi vai divas pa nakti, kā arī pirms pusdienas laika miedziņa. Ēšana no rītiem vai pēc sevišķa pieprasījuma ir retums. Un tas ir pirmais solis uz patstāvību. Tagad sekos grūtākais – iemidzināšana bez krūts. Iesākumā pa dienu, tad arī vakarā.
Taču es nekur nesteidzos. Zīdīšana pēc gada vecuma ir tikpat skaista, kā pirms tā. Pat skaistāka.
Un tikpat dabiska.
Par manu pieredzi ceļā uz “atdalīšanos” būs blogs. Kad būsim beigušas. Kaut kad. :)
Brīve
zacc
mamma27
lauvinja