Vecākiem bērna audzināšanas jautājumos jāvienojas!

Dažkārt viens no vecākiem var būt ar lielāku pieņemšanas zonu pret bērnu, bet otrs ar lielāku nepieņemšanas zonu, kas nozīmē, ka vienam no viņiem vairāk bērna rīcību šķitīs pieņemamas, kamēr otram – nepieņemamas. Vēl vecāki dažkārt baidās savam bērniņam atzīt to, ka konkrētā viņa uzvedība viņiem ir nepieņemama.

Vairāk par to, kā risināt šīs situācijas, portālam www.maminuklubs.lv stāta psiholoģe Diāna Zande. 

Tā kā katrs no vecākiem dzīvi kopumā uztver citādāk un konkrētajā brīdī katrs no viņiem jūtas atšķirīgi, no mammas un tēta puses nav iespējama vienāda attieksme pret bērnu.

„Iespējams, vienam no vecākiem šodien ir priecīgs prāts un viņa pieņemšanas zona paplašinās, bet otrs ir pārguris un viņam vairāk bērna rīcību šajā mirklī šķiet nepieņemamas.

Jebkurā gadījumā ļoti svarīgi, lai partneri savā starpā apspriestos par to, kuras no bērna uzvedības izpausmēm katram no viņiem šķiet patiešām nepieņemamas!  

Izrunājot to, kuras bērniņa uzvedības katram no partneriem šķiet nepieņemamas, un vienojoties par tām, kuras ir diskutējamas, jau var saskatīt, par ko iespējams vienoties!

Visvienkāršāk parasti ir vienoties par higiēnas jautājumiem. Piemēram, tas, ka dažreiz bērniņš dosies pie miera netīrām kājām, nebūs tas, par ko mēs ar viņu kašķēsimies,” piemēru min Diāna Zande.

Psiholoģe uzsver, ka vecākiem, savā starpā vienoties par bērna audzināšanas pamatiem ir būtiski tāpēc, ka tad bērniņam rodas sajūta, ka kopumā ģimenē pastāv vieni un tie paši noteikumi, tātad abi vecāki par pieņemamām un nepieņemamām uzskata līdzīgas rīcības.

Tajā pat laikā bērnam ir zināmas arī atkāpes un izņēmumi, kas viņa ģimenē ir iespējami.

„Tad, ja abiem vecākiem būs kopīgs „kurss” bērna audzināšanas jautājumos, būs arī mazāk kašķu un lielāka pieņemšana vienam pret otru, runājot par atkāpēm un izņēmuma situācijām,” tā Diāna Zande.  

Pasaki bērnam, ja kaut kas neapmierina!

Vēl psiholoģe atklāj, ka dažkārt, baidoties būt ierobežojoši, mammas un tēvi cenšas izlikties, ka bērna uzvedība viņiem ir pieņemama arī tad, kad tā nav.  

„Piemēram, iedomāsimies, ka pie bērna – tīņa - ir atnākuši ciemiņi. Pulkstenis jau ir deviņi vakarā un vecāki gribētu, lai viņi dodas mājās, bet bērna draugi to nedara.

Vecākos tajā brīdī rodas sajūta, ka vajadzētu teikt: „mīļie puikas, ejiet mājās”, bet tajā pat laikā rodas arī doma - ja es tagad pateikšu „ejiet mājās”, es parādīšu, ka manam bērnam ir jāklausa mamma un varbūt viņu pēc tam klasē izsmies. Turklāt es negribu būt autoritāra, bet iejūtīga mamma, tāpēc nelūdzu sava bērna draugiem doties mājās. Tā vietā es tikai diplomātiski pavaicāju: „Nu, vai tad jūsu mammas jau zvanīja?”

Šajā brīdī iznāk, ka vecāki savam bērnam it kā cenšas pateikt, ka viņiem ir pieņemams tas, ka viņa draugi uzturas tik ilgi, bet iekšēji vecākos ir sajūta – kaut šie ciemiņi ātrāk dotos mājās.

Un problēma ir tā, ka bērni parasti jūt to, ko vecāki patiesībā grib, nevis to, ko viņi izrāda!

Tātad bērns to jūt tā - mamma smaida un interesējas par citām mammām, bet patiesībā viņai riebjas mani draugi.

Tādēļ vecākiem vienmēr ir svarīgi skaidri pateikt to, kas viņiem attiecībā pret bērnu ir svarīgs!

Tāpat noteikti jāpatur prātā to, ka vecākiem ir vecāku vara, un vecāku vara nozīmē viņu atbildību audzināt bērniņu tā, lai viņš patiešām saprot, kura ir pieņemamā uzvedība gan sabiedrībā, gan mājās, gan arī vienatnē esot, un arī atbildību par to, lai bērnam pateiktu „nē”.

Šī ir viena no būtiskākajām lietām, runājot par vecāku un bērnu komunikāciju,” tā Diāna Zande.

Māmiņu Klubs