Vajag, lai cilvēks mīlētu-un viņu kāds mīlētu ļoti!

Spirdzinoša rasa veidojas no neskaitāmām sīkām ūdens pilītēm, kas šķietami no nekurienes maigi nonāk uz zemes. Līdzīgi ir ar vārdiem, ko mēs varam sniegt citiem.

Mūsu ģimenē Apliecinājuma vārdi skan ik dienu. Ik rītu viens otru iedrošinam ar pozitīviem vārdiem. Vismaz reizi dienā viens otram dāvājam komplimentus, sniedzam iedrošinājuma vārdus visvairāk tos saņem mūsu dēliņš. Domāju, ka Apliecinājuma vārdi ir mūsu mīlestības valoda. Varbūt vienam vairāk un otram mazāk, bet mēs neaizmirstam ko labu un mīļu pateikt ikdienu.

Šī mīlestības valoda ir jūtama starp mani un dēliņu. Lai arī viņš vēl ir pavisam maziņš, bet viņš māk izstarot šos apliecinājuma vārdus. es cenšos katru dienu viņu iedrošināt un paslavēt par jauniem sasniegumiem un dažreiz vienkārši tāpat, gribās mazo rūķīti apķert, samīļot un pateikt ka viņu ļoti mīlu.

Starp mani un vecākiem, iespējams, pastāv cita mīlestības valoda, jo šī, jau cik sevi atceros nav mūsu mīlestības valoda. Bet toties manā gīmeneē ir pieņemts vienu otram uzslavēt, jo, manuprāt, uzslava veicina kopības sajūtu. Sirsnīga uzslava apliecina interesi par otru cilvēku. Uzslavējot savu mīļoto cilvēku vai dēliņu, es parādu, ka viņu patiesi mīlu un augstu vērtēju.

Labie, uzmundrinošie, motivējošie vārdi vajadzīgi ikvienam. Gan mīļajiem, gan pašam mazākajam. Un tāpēc mēs ģimenē esam iemācījušies pamanīt labo rīcību un izteikt viens otram atzinīgos vārdus, jo tā mēs viens otram sniedzam pozitīvu novērtējumu un dēliņā tiek stiprināta pašapziņa.

Domājot par lūguma izteikšanu - es varu atzīties, ka man ir grūtības izteikt lūgumu. Kāpēc tā ir? Vienkārši pašai ir vieglāk izdarīt, nekā uzmākties ar lūgumu kaut ko izdarīt, lai atvieglotu manu ikdienu. Bet es mācos palūgt palīdzību vīram, gan arī cenšos izteikt lūgumu dēliņam un mācu viņam lūgt palīdzību.

“Lai mīlestība būtu kāda būdama, tā vienmēr ir spēja izraudzīties vienu vienīgo cilvēku un reiz izraudzīto sīksti glabāt, tam dāvāt, ko nevienam citam nav iespējams dāvāt, no tā saņemt to, ko no neviena cita negribas saņemt.” /Zenta Mauriņa/