Vai tiešām tikai puiku mammām mati sirmāki un ar laiku nervi stiprāki?

Jau labu laiku domāju..

Vai mammām ar meitām ir vieglāk?

Vai viņas krīt un taisa ekstrēmus trikus mazāk? 

Vai ar viņām ir vieglāk?

Vai tikai puikas krīt un gāžas uz nebēdu?

Vai tikai puikām pirmajos dzīves gados ir neskaitāmi puni, zilumi, pušumi utt?

Vai tiešām tikai būt par puikas mammu ir īsts pārbaudījums nerviem?

VAI - varbūt vienkārši es pati esmu pie vainas.. par maz sargāju un ļauju pasauli iepazīt pašam , lai zinātu kādas ir sekas vai prieki katrai attiecīgajai darbībai?

Tad nu netieku gudra..

Šodien kārtējais dēla ekstrēmais mēģinājums izdarīt ko pāri saviem spēkiem beidzās nesekmīgi - ar asarām, jaunu punu un zilu ausi! Manam mazajam pētniekam ir gads un trīs mēneši.. Esam kopīgi piedzīvojuši neskaitāmus kritienus, asinis, zilumus, punus utt.. taču augot lielākam, arī izdarības kļūst lielākas, līdz ar to arī sasitumi! Paldies Dievam, ka, ne nopietni! Taču, reizēm man šķiet, ka iet jau pa traku. Kā piemērs ēdējā nedēļa- visa piere ir vienos zilumos.. Nu piemēram -

vakar - uzskrēja ar pieri galda stūrī, diezgan stipri, palika caurumiņš no stūra, lielas asaras, nedaudz asinis un par šo atgadījumu tagad mums atgādina maza krevelīte un uzmanīgs attālums no dēla puses tuvojoties galdam.. Mācība, ka jābūt uzmanīgam!

Šodien - Aizskatījās uz kaķi un ieskrēja ar galvu stenderī, atkal zilums .. No šī gan nezinu vai būs mācība, jo gadījās diezgan nejauši

Šovakar - lēkāšana pa dīvānu! Vairākas reizes aizrādām, ka tā nedrīkst un izkrītot atkal sāpēs un būs jāraud. Piestūķējām max tuvu galdu, lai nav tā, ka tiešām, nedod Dievs, izkrīt ar galvu pa priekšu.. sasvērās.. un tieši ar austiņu krita.. rezultātā, milzīgs puns aiz auss, zila austiņa nedaudz stūrītī kur sasita un asaras..Vai guva mācību? Dīvānā , vismaz šovakar , vairs nemuļķojās! 

Šādi es varētu turpināt ilgi un dikti, jo šķiet, ka mūsu dēls tiešām ir ekstrēmists un pārdrošnieks!

Teiksiet- ko čīksti? Pati vainīga? Ko neaizsargā bērnu no galda stūriem? Neuzvelc ķiveri utt?

Es sargāju no galda stūriem,proti,iepriekš! Taču laimīgas sakritības pēc , vienu reizi ienācu istabā īstajā brīdī kad mans bērns bija jau sarkans , aizrijoties ar nokribināto galda stūra sargu! Momentāli visi izlidoja no mūsu mājām! mammas, tiešām! viņi zibensātrumā iemācās viņus noknibināt, un protams . kā jau viss, tiek iepazīts caur muti! esmu dzirdējusi ari citus līdzīgus stāstus par šiem gumijas sargiem..Labāk lai pāris zilumi, un mācība (jo bērni taču visu iemācas un apgūst iepazīstot, apčamdot un izjūtot visu uz savas ādas) , bet vismaz dzīvs!!

Par ķiveri.. - mūsu domas ar tēti sakrīt - tad jau jāietin burbuļplēvē lai nesasitas utt. Ķivere mums šķiet tāds lieks aizsargs, jo zinās ka droši var sisties un krist, sāpes un sekas nav, un mazums, sāks skriet ar galvu kokā! Es protams tagad pārspīlēju, bet runāju par šo sargāšanas līdzekli no mūsu skatījuma..

Šovakar jau pēc kārtējā kritiena un ziluma, jau ar vīru runājam un iesmējām - varbūt mums pirmo vajadzēja meitu?! Vai ar viņu būtu vieglāk? Vai ar viņu man būtu vieglāk pieņemt kritienus, zilumus, punus pēc tam audzinot hiperaktīvu , ekstrēmu dēlu? Vai tiešām tikai mans dēls skrien ar “galvu sienā”?

Nepārprotiet - mēs ļoti mīlam savu dēlu, un neparko nemainītu pret meitu, taču šovakar tas tāds humoriņš un pārdomu tēma par kritieniem, un dzimumu atšķirībām uzvedībā starp puikām un meitenēm!

Labprāt uzklausīsim arī jūsu pieredzi un stāstus!