19.04 18:15-20:45
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Kad Tu pārtrauksi barot ar krūti?
Šķiet, ka šis ir apkārtējo mīļākais jautājums pēdējā laikā, jo, redz, viņi visi taču zinot īsto laiku, kad kas tāds darāms:) Ak, jā, vēl jau viņus visus uztraucot mana diēta, kas latvietim tipiskajam šķiet līdzvērtīga badam, jo Klintas vēderkaišu dēļ esmu atteikusies no piena produktiem, olām, saldumiem, vistas gaļas un sojas, un no šī visa man pietrūkst tikai siers.
Ja mājās būtu labs parmezāns, es tam vēlētos pieskarties vismaz ar pašu mēles galiņu, taču mājās siera nav, bet vīra vecāku mājās visi jūsmo par Džiugas sieru, kas pēc smaržas atgādina skolas laiku un aromātu, kas gaiteni pārņēma, ja kāds atvēra zēnu ģērbtuves durvis pēc sporta nodarbībām, tāpēc garša mani neinteresē arī pēc vairāk nekā gadu ilga bezsiera perioda.
Atzīšos, ka krūts atņemšana Klintai man šobrīd šķiet nodevība, jo ticu, ka mana meita daudz labāk par visiem citiem zinās, kad pienu vairs nevēlēsies, un viņa ir daudz cīnījusies, lai mums šis skaistais krūtsbarošanas laiks būtu. Un nav tāda ēdiena vai dzēriena pasaulē, ko es izbaudītu vairāk par brīdi, kad Klinta teju vai palecoties rāpo uz gultu, kad izdzird vārdu "PIENS".
Klinta piedzima un tika aizvesta prom, intensīvajā aprūpē klāt būt nerīkstēju, vien sūtīt savu pirmpienu meitai. Tās dažas piles toreiz šķita svarīgākais uzdevums dzīvē, jo bija vienīgais, ko varēju savai meitiņai sniegt, es nemainīju autiņbiksītes, neapkopu nabiņu, nemērīju temperatūru, nevarēju pat aiziet pie viņas, nedzirdēju viņas elpu un īsti neatcerējos savas dzemdības, bet zināju, ka mammas piens viņai ir vajadzīgs. Bieži gadījās māsiņas, kas atstāja savu telefonnumuru, lai zvanu, kad jāaiznes piens meitiņai, mazāk tīkamās reizēs gadījās māsiņas, kas rājās, jo bērnam pietiekot ar maisījumu, un es tikai traucējot viņām strādāt, taču es turpināju.
Mēs satikāmies BKUS Neonataloģijas nodaļā, drīkstējām gulēt vienā palātā un mana meita beidzot bija līdzās, beidzot jutos kā māte, kas spēj viņai būt noderīga, taču itin ātri atkal "salūzu", jo meita varēja izsalkumā raudāt līdzās pilošai krūtij, viņu tā itin nemaz neinteresēja. Arī pudelīte interesēja gaužām maz, jo meitiņai nepietika spēka, lai apēstu nepieciešamo daudzumu. Svars vēl aizvien samazinājās un meitas degunā tika ielikta zonde. Ik pēc 3 stundām mazo bija jābaro, iepriekš atslaucot pienu, tad ielejot to pudelītē, izbarojot tik, cik bērns var apēst, atlikumu lēnām laižot iekšā pa zondi. Tas ir grūti gan fiziski, gan arī tāpēc, ka prusaki galvā nebeidz atkārtot to, cik nepilnvērtīga māte esi, jo nespēj savu bērnu pabarot "normāli". Es biju slikta māte, jo itin drīz šķita, ka mana piena nepietiek un mazajai jāievieš maisījums, tā nu ik pa brīdim kādus 20 ml mana piena viņas ēdienkartē aizvietoja Aptamil. Man tās bija papildus miega minūtes naktīs, jo maisījumu BKUS māsiņa gatavoja manā vietā. Tā likās kā svētlaime pēc piena atslaukšanas=pilināšanas trijos naktī, kad šķiet, ka tas ir pazudis uz mūžiem.
Lai Klinta tiktu izrakstīta, mums bija jāiztiek bez zondes, tāpēc tad, kad es jau mēnesi biju sapņojusi par atgriešanos mājās, lūdzu māsiņai ēnmt zondi laukā, jo mēs tiksim galā ar pudelīti vien. Stāstīju Klintai par to, kā izskatās viņas istabā, par to, cik labi ir mājās, arī par to, cik jauki ir gulēt ar mammu un tēti lielajā gultā, un tas nostrādāja! Mazā ēda no pudelītes un ikvakara svēršanās uzrādīja pozitīvu rezultātu, tāpēc drīkstējām doties mājup.
Mājās mūs ārstēja ne tikai sienas, grīdas, visas Klintas mantiņas un grabuļi, bet laikam jau arī visi pagalma koki, kaķi un tantiņas sūtīja savas labās domas, jo
3 mēnešu vecumā mana meita atteicās no pudelītes, pievēršoties tikai krūtij. Es varēju gulēt, pielikt viņu klāt un viss, neko vairāk nevajadzēja darīt! Nebija ne atslaukšanas, ne pudelīšu mazgāšanas, bija tikai mazais brīnumbērns, kurš bija izvēlējies krūti un manu pienu! Es biju mamma, īsta mamma labākajai pasaulē meitiņai. Pudelītes meita ignorē arī tagad, kad viņai ir gads un 3 mēneši, svars pieaug, piens ir, tad kāpēc apkārtējie tik ļoti grib sabojāt to, par ko mana meita ir tik ilgi cīnījusies? Tikai tāpēc, lai salātiem var pielikt krējumu? FUJ!
Turpini barot! Krūts piens ir zelts! Tas ir neaizstājams. Citi lai runā,ko grib,jo viņi jau nesaprot..
Malači! Arī Tu pati esi daudz cīnījusies, lai meita varētu izbaudīt labāko,ko mamma spēj dot. Manas meitas arī nekad nav redzējušas ne pudeles, ne maisījumus un man tas liekas normāli. Turpinat savu piena ceļu,jums ir TIKAI 1,3g.
tak vienmēr visi tik gudri, tagad par pienu vēlāk nāks par citām lietām klāt pamācīt, tas ir cilvēku dabā. Es meitu baroju līdz gads un 8 mēneši pārtraucu tik tādēļ, ka biju stāvoklī un satraucos par vitamīniem mazajam. otru baroju tik līdz gads un trīs un pārtraucu, jo pati jutos pilnīgi izpumpēta 😀
Tas ir tikai un vienigi mammas lemums. Apkartejiem vienkarsi gribas kaut ko gudri teikt un bus viszinosiem.
Es arī esmu par barošanu un noteikti iesaku to arī Tev! Ja vien man nebūtu saasinājušās veselības problēmas, es arī turpinātu barot savu 1,3 gadus veco bērnu!
Mierīgi turpini barot, un tiem, kas brīnās, vari pastāstīt, ka daudzas izvēlas nekādu speciālu atradināšanu nerīkot. nezina cilvēki, iedomājušies parasti kaut kādus mistiskus 6 mēnešus vai tamlīdzīgi. Vai vēsi atbildi, ka neko sliktu vai kaitīgu nedari, un pašai arī viss labi, paldies par rūpēm.
Es baroju drusku ilgāk par diviem gadiem. Neesmu nekāds frīks, esmu mūsdienīga, normāla sieviete. Pazīstu diezgan daudzas, kas līdz 2-3 gadiem baroja - līdz brīdim, kad ar bērnu mierīgi var sarunāt, ka viss. Nebūt nesaku, ka tā ir jādara, bet tā darīt ir normāli