Uz bibliotēku kopā ar mazuli

Pirms dažām dienām pamanīju šeit stipri līdzīgu rakstu, kuras autore bija kāda puisēna mamma. Tā kā katra pieredze un stāsts ir pilnībā unikāli, turklāt mana raksta melnraksts jau bija sagatavots, fotogrāfijas atlasītas, padalīšos ar jums arī savā pieredzē par bibliotēkas apmeklēšanu kopā ar bērniņu.

Grāmatas vienmēr bijušas mani labākie draugi. Lasītprasmi apguvu piecu gadu vecumā, drīz izlasīju savu pirmo grāmatu “Doktors Aikāsāp” un… nespēju vien beigt lasīt! Katru gadu, kad skolotāji iedeva uz mājām sarakstu ar vasaras obligāto lasāmvielu, es visas tajā minētās grāmatas izlasīju pirmā mēneša laikā, tādejādi līdz vasaras beigām izlasīto grāmatu skaitu trīskāršojot. Burtiski “apēdu” visas “Brīnumzemes” pasaku grāmatas, agrā vecumā izlasīju “Džeinu Eiru”.

Ak, par savu lasīšanas kaislību varētu rakstīt bezgala daudz! Lasīju skolas starpbrīžos (arī vidusskolas laikā), dalījos pārdomās ar skolotājiem un draudzenēm, kuras ar grāmatām arī bija uz “tu”. Pamatskolas bibliotēka man kļuva par šauru diezgan agri, tādēļ jo īpašākas kļuva reizes, kad ar mammu kāpām autobusā un braucām uz novada centrālo bibliotēku – modernu ēku ar datoriem un nebeidzami gariem grāmatu plauktiem. Tā smarža! Vai vēl kādam tik ļoti patīk bibliotēkas smarža? Tādas nav nekur citur!

Vēl esot maza meitene, es iesaistījos visos bibliotēku organizētajos pasākumos, tostarp lasīju Bērnu žūrijā, kolīdz mans vecums to ļāva. Nepārprotiet, es nebiju “nūģe” vai kas tamlīdzīgs. Man bija draugi, sabiedriskā dzīve. Taču tajā vienmēr atradās vieta grāmatām.

Sapratīšu, ja manai meitai būs pa prātam kas cits, taču vismaz piedāvāt šo pasauli uzskatu par ļoti vajadzīgu. Lai gan viņa vēl ir maziņa, mēs visai bieži pašķirstām kādu mazuļu grāmatu – līdz šim tās, kas mums piederēja pašiem.

Gan ekonomiskos nolūkos, gan tamdēļ, ka tā ir iespēja izrauties no mājas (bibliotēka atrodas piecu minūšu gājiena attālumā), iepazīties un iedraudzēties ar darbiniekiem (mūsu bibliotēkā ir ļoti jaukas bibliotekāres!), aprast ar jaunu vidi, apmeklēt dažādus pasākumus (to ir daudz un notiek regulāri) un citu labumu dēļ - esmu izlēmusi uz bibliotēku ar meitiņu doties regulāri.

Aprunājoties ar darbinieci, izrādās, manā mazajā pilsētiņā ir vairākas mammas, kas ved savus mazos bērniņus uz bibliotēku līdzīgi kā uz atrakciju parku. Kāda māmiņa pat nākot ar diviem maziem bērniņiem – divgadnieku un jaundzimušo. Un dzīvojoties tur vismaz stundu, paņemot grāmatas līdzi, pirms došanās mājup. Es uzskatu, ka tas ir ļoti apsveicami!

Pirmā Ievas ciemošanās reize bija jau rudenī, kad viņa bija vien gadiņu veca. Tobrīd grāmatas nelikās sevišķi aizraujošas – vairāk patika skraidīt apkārt, cenšoties visu izdemolēt un pilnībā ignorējot vārdiņu “nedrīkst”. Jau tobrīd zināju, ka nākamais apmeklējums nebūs drīzumā. Vienkārši nevēlējos sev lieku stresu – sapratu, ka bērniņš vēl ir par mazu šādai videi.
Ziemā traucējošs likās biezais kombinezons un tā problemātiskā vilkšana. Nolēmu gaidīt pavasari.

Un nu, pavisam nesen, mēs atkal divatā devāmies uz bibliotēku. Iesākumā, kā ierasts, mammīte pirmajā stāvā atdeva izlasītās grāmatas un vietā paņēma jaunu. Bet tad devāmies uz otro stāvu, kur atrodas brīnišķīga bērnu nodaļa, lasītava, pat skaists, plašs un spožas saules apspīdēts balkons, kura malas droši norobežotas.

Ieviņa bija sajūsmā! Man par pārsteigumu viņa uzreiz metās pie grāmatām, nevis citām lietām. Ķēra un grāba visas pēc kārtas! Vēlāk jau iepazināmies ar jauku bibliotekāri, kura, kā izrādās, dzīvo blakus mājā. Viņa dāsni piedāvāja Ievai visinteresantākās grāmatas, aprunājās. Izrādās, tādam 1,7 gadu vecam mazulim jau var nokārtot lasītāja kartiņu – to tad arī uzreiz izdarījām.

Vislielākais prieks Ieviņai bija par lielajiem pufiem. Vienā tādā iegrimusi, viņa vairs nevēlējās kāpt ārā, saukdama ;”Pufs, pufs!”, un rādīdama un citiem;” Pats! Tāds pats!”

Jāpiebilst gan, ka grāmatiņas ātri vien palika uz pufa vienas, un mans mazais bērnelis devās izlūkgājienā pa telpām, koķetēt ar darbiniecēm un apsveicināties ar katru bērnu. Liels prieks bija par iespēju iziet uz balkona un atgriezties telpās – mums mājās balkona nav. Rotējām ilgi. Bet šoreiz tā bija prātīga maza bērna uzvedība – Ieva tagad saprot un paklausa. Nekādu problēmu!

Pirms došanās projām, lai šūpotos bērnu laukumiņā, paņēmām līdzi 3 grāmatiņas par meža dzīvniekiem – tādu mums vēl nebija. Un visas grāmatas ierakstītas Ievas personīgajā kartiņā.

Mūs jau uzaicināja uz teātrīti bērniem, darbinieces teica, ka ar lielāko prieku gaidīs Ieviņu atkal. Esot ļoti prātīgs un mīļš bērns. Un es ar lielāko dedzību atbildēju, ka būsim atkal klāt jau pavisam drīz!

Jā, esot tur, liekas, ka savu bērnību izdzīvoju vēl vienu reizi. Ja mana meitiņa lūgs;” Mammīt, aiziesim uz bibliotēku!”, es būšu neizsakāmi priecīga un nekad neatteikšu. Tā ir lieliska iespēja, kā mums kopā pavadīt kvalitatīvu un interesantu dienu.

Un tādām dienām es piekrītu vienmēr!

P. S. Visi foto no personiskā arhīva.