19.04 14:00-15:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Kad vēl nebiju bērniņa gaidības un kad nebiju tajā situācijā, kurā esmu tagad, skaidri zināju, ka būšu ar bērnu ilgi mājās, nekādu bērnu dārzu vismaz piramjos dzīves gados.
Un tad dzīve uztaisa savas korekcijas. Tu esi ar mazuli, situācija tāda, ka mums nav variantu un gadu vecais mazulis ir jāsūta uz bērnu dārzu. Man jāatgirežas darbā, lai mēs finansiāli ar visu tiekam galā un varam palīdzēt maniem vecākiem.
Ir pagājis pusgads kopš šie līkloči sākās. Pirmos mēnešus atceros kā miglā. Pāris dienas bērnu dārzā, tad mazulis slims, tad es slima. Darba vieta atsaucīga, bet vienalga tev tavs darbs kaut kā ir jāizmanervē un vismaz padotajiem jāizn, kas viņiem jādara (vadu programmatūras izstrādes projektus).Pirmais posms bija grūts, bet pēc jaunā gada slimojam nedaudz mazāk un viss kaut nedaudz ieiet "rutīnā".
Mazulim kopumā ir labi dārziņā, grupa maza (12 bērni), četri pieaugušie, kas par viņiem dienas garumā rūpējas. Laikam šajā brīdī man jāpiemin, ka dzīvoju āpus Latvijas...
Arvien vairāk jūtu, ka, lai gan viss notiek, mazulis vienmēr smaidīgs sagaida tevi dārziņā, kaut kāda spriedza mazajam tomēr ir. Pēdējā laikā pēcpusdienas ir grūtas, raudām, sūdzamies par katru sīkumu, slikti ēdam. Tāda sajūta, ka jāizliek ārā ir viss, kas par dienu sakrājies. Audzinātājas vienmēr ziņo, ka viņš ir kolosāls puika un viens no vieglākajiem grupiņā. Viss vienmēr labi, smaidīgs, spēlējas, komunicē, dara visu, kā pēc kārtības, piemērs citiem... Vārdu sakot, esmu sapratusi, ka viņam jaut tagad piemīt šī īpašība "savākties ārpus mājas". Sākumā biju nedaudz dusmīga, ka tās pēcpusdienas mums tik grūtas. Bet, kad esmu mazliet vairāk sapratusi mazā pasauli, vairāk ļauju viņam sēdēt pie manis, mīļojamies un lai jau izsūdzas.
Nākamājā nedēļa pirmo reiz jābrauc darba komandējumā. Negribās. Lai gan zinu, ka viņam jau viss būs labi ar tēti, bet vienalga negribās. Gribās būt līdzās visu laiku, pasargāt, samīļot un uzmundrināt.
Lai gan tiešām domāju, ka šajā situācijā nebūšu, bet te nu es esmu - "strādājošā mamma" mazulim kopš 1 gadu vecuma! Lai jums visām izdodās, kuras ir iet cauri šiem līkločiem!
Uh! Stāsts par dienas notikumu izpaušanu vakarā mājās pie mammas ir ļoti pazīstams.
Mūsu divgadnieks ir no klusajiem. Dārziņā itkā ātri iejutās. Audzinātājām viegli. Bet... es kaut kā jutu, ka kaut kas nav. Tie vakara pārdzīvojumi, "stāsti" tādi ļoti nervozi, bērns bija sācis sūkāt pirkstus, grauzt nagus, plēst tos ar pirkstiem, guļot modās raudot, dara pāri mammai. Devāmies pie neirologa. Tas teica, ja vien iespējams, bērnam vēl kādu laiku būtu jāpadzīvojās mājās. Izrādās, bērns dārziņā arī ļoti maz runājis, atnākot vecākiem tikai sāk runāt. Tad nu esam izņēmuši no dārziņa. Pa divām nedēļām ir nedaudz nomierinājusies uzvedība, lai arī mammu vajag ļoti pastiprinātā daudzumā. 😀
Tas jau vēl ir pozitīvi, ka slimošanas epizodes mazinās, iet smaidīgs. Mana pieredze bija tāda, ka bērns ķērās žogā iekšā, lai tikai nevestu uz dārziņu. Slimot sāka ik pēc pāris dienām. Arī nomainot dārziņu, tas pats ar slimošanu. Priekšā vienmēr kādi pāris slimi bērni, pēc tam jau tavējais. Briesmīga pieredze.
Jā, dzīvei patīk ieviest plānos korekcijas... To es pamanīju bieži (īpaši kopš kļuvu par mammu), ka tas ko es domāju, ka nu es jau gan nedarīšu... Ir tas, kur pēcāk nākas aplauzties...
Bet nebēdā, kad nevar tad nevar, izsāpi izsapņoto un uzpriekšu. Tu nekad nezini kā būtu otrādi.
Vienīgais, ko varu ieteikt ir 100 reiz atkārto mazajam, ka uz dažām dienām aizbrauksi un par viņu tikmēr parūpēsies tētis, un kad būsi atpakaļ. Mazie lieliski saprot! Lai gan liekas, ka nemaz nedzird. Viņiem tā vieglāk pieņemt