Sabiedrisks mazulis

   Vakar, kad sāku runāt ar draudzeni, kas teju ir kļuvusi par māmiņu, kurai mazulis ir rokās, nevis puncītī, aizgāja tēma par to, vai, un kā sākt radināt mazuli pie sabiedrības, lai viņš izaug sabiedrisks, un viņam būtu vieglāk iejusties cilvēkos. Lieki teikt, ka katrai māmiņai domas atšķiras, tieši tādēļ, es nenosodu tos, kas nepiekrīt manam viedoklim, tieši pretēji - labpràt uzklausīšu visus argumentus, kādēļ esat PAR vai PRET! 

   Atceros, ka tad, kad dēliņš bija puncī, man šķita, ka nekad negribēšu, lai kāds ņem manu mazuli rokās un likās, ka viņš ir mans mazais rupucis, kuru var ņemt tikai mamma. Nespēju izstāstīt to loģiku, kas manī bija tad, taču, jo tuvāk nāca dzemdības, jo vairāk mainījās mana domāšana. Aptuveni nedēļu pirms dzemdībām, es sapratu, ka gribu maksimāli sabiedrisku mazuli, jo pati tāda esmu, un ir salīdzinoši viegli iejusties pūlī (it īpaši pēc Kevina dzimšanas, man ir viegli iepazîties un komunicēt ar māmiņām). 

   Šī draudzene, ar ko es iesāku sarunu, tieši man teica, ka raudzības taisīs tikai ap 3 mēnešu vecumu, jo domā, ka ar tādu mazu nekur nebrauks, neies un nevēlas izvest cilvēkos. Pagaidām viņa domā, ka vispār nevēlas, lai kāds pat viņam pieskaras, izņemot viņu :D Jā, man šķiet, ka katrai māmiņai ir bijušas tādas domas, vai vismaz līdzīgas! Es uzreiz sāku stāstīt savu pieredzi ar Kevinu, kaut arī domāju, ka nelaidīšu nevienu baigi ātri ciemos un vispār neļaušu nevienam skatīties uz viņu (to, lūdzu, lasît ar smaidu un humoru)! :) Realitāte, bieži vien izvēršas pavisam savādāka, nekā domājam. 

   Tākā man bija ziemas bēbis (janvārēns), tad pirmos 2 mēnesus baigi nekur nestaigājāmies, tik cik ikdienas pastaigas. Ieiet veikalā bija neiespējami, jo Kevins taisīja histērijas. Viņš bija salīdzinoši raudulīgs mazulis, līdz nenosita 3 mēnešu slieksnis, un bērns pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņam bija punča problēmas, līdz ar to, bieži raudāja un niķojās. Sākot ar 3 mēneši vecumu, gandrīz katru dienu, sāku komunicēt ar vairāk māmiņām un sapazīstināt mazuļus. Jā, iespējams ka viņi tik daudz vēl nesaprata, taču sava interese, vienam par otru bija noteikti. Ejot dienām, vairāk vai mazāk, saglabājās kontakts ar noteiktiem mazuļiem (kas ir vēl tagad, un Kevinam ir arī sava sirds dāma :D). Draudzenēm apkārt dzima mazuļi, līdz ar to, dēliņs draudzējas ar dažāda vecuma bērniem, kas, manuprāt, arī ir liels pluss! 

   Man ir arī Krustdēliņš, trīsgadnieks, ko satiekam katru nedēļu, pāris reizes nedēļā. Vispār, dēlam ir viegli iejusties jebkurā kompānijā. Dodas visiem rokās un ir ļoti smaidīgs. Šķiet, ka visi, kas zin manu bērnu, pteiks to, ka priecīgāks un smaidīgāks mazulis nav redzēts.:D Tas, manuprāt, ir liels pluss ikdienā, un man atkrīt raizes, ka Kevinam nepatiks spēlēties ar citiem bērniem, vai arī raudās, ja kāds pienāks klāt :)

   Kopš tiem pašiem 3 mēnešiem, sākām bieži braukāt uz dažādiem gan kultūras pasākumiem, gan arī draudzeņu/draugu dzimšanas dienām! Nelaidām gar degunu arī līgo svētkus, kur dēls bija vakara nagla, un apbūra visus ar saviem mazajiem smiekiem, un ballētāja garu, jo nolikt gulēt 21:00, kā tas ir ierasts - bija neiespējami. Tolaik, mans 6 mēnešus jaunais mazulis, tusēja līdz pulksten 1 naktī, un pielauzu iet gulēt, tikai pēc tam, kad bija jau pavisam noguris. 

   Nezinu vai sakritība, taču nekad nav bijusi arī problēma ar nakts "iespaidiem", vai kā nu viņus pareizi sauc. Pat pēc skaļiem pasākumiem, dēla guļ kā miega lācis, un neceļas naktī raudot, jo pa dienu piedzīvojis spilgtus mirkļus un uzkrājis jaunas emocijas. Iespējams, ka mans mazulis jau pats pēc būtības ir sabiedrisks, un zinu, ka noteikti ir mazulīši, kuri neatkarīgi no vecāku centieniem, ir lieli vienpatīši, kuriem ir grūtāk iejusties un tā tālāk.. Iespējams, ka arī tas pēcram mainīsies, un mans sabiedriskais mazulis var palikt pavisam savādāks (es gan ceru, ka tā nenotiks). 

   Iespējams arī tas, ka tas nemaz nav mans nopelns, bet paša bērns temperements, taču es sliekšos domāt, ka tur ir ieguldīts mans darbs. Patiesībā, kopš kļuvu par mammu, nomainījās arī mans draugu loks, jo intereses sāk atšķirties. Esmu satikusi tiešām brīnišķīgas māmiņas, ar kurām notiek komunikācijas ikdienā, vēl arī tagad. Arī tas ir devis savu, jo dēls satiek citus mazuļus vien tāpēc, ka man apkārt ir superīgas mammas, ar tik pat superīgiem mazuļiem. Man ir viena mamma, ar kuru tiekamies tiešām, gandrīz katru dienu, un Kevinam, draudzenīte ir manāmi mīļa.. tas tomēr sasilda sirdi un ir ļoti patīkami, kad redzi, kā maziļi kopā spēlējas, un iepazīst pasauli. 

   Jā, man sanāca diezgan gari, un daudz kur aizplūstu no konkrētas domas, jo gribās pateikt tik daudz.. taču, Es ļoti vēlos uzzināt arī citu mākiņu viedokli par to, vai mēģinat mazuli izvest sabiedrībā, vai tomēr nogaidat, un neesat pašas gatavas tam. Iespējams, ka kādai nemaz nav tāda iespēja, jo apkārt nav māmiņu, ar aptuveni vienādu vecumu?