Rīta rituāls: Urrā, pačurāju

Lai arī mazajai meitiņai pavisam drīz svinēsim otrā gada jubileju, Emīlija vēl staigā autiņbiksītēs, lai arī citi mazuļi viņas vecumā ir veiksmīgi apguvuši podiņmācību un nomainījuši autiņbiksītes pret kokvilnas īstām meiteņu bikšelēm. Mums šajā jomā viss notiek lēnām, visu rūpīgi izpētot, izdomājot un notestējot.

Mums ļoti paveicās, ka laimējām "Māmiņu kluba" konkursā lielisko podiņu-čemodāniņu. Jo tieši šis podiņš pēdējās dienas ir mūsu rīta rituāls. Iepriekš mājās stāvēja gan rozā podiņš ar lellēm, gan dzeltens podiņš ar pīlīti, bet interese par tiem bija ļoti maza. 

Tādēļ vēlētos padalīties ar mūsu ikrīta draugu - podiņu. Mans pirmais iespaids par šo čemodāniņu bija tas, ka man tas šķita nedaudz par mazu. Vai tiešām arī lielāki dupši tur var uzsēsties, taču tas ir visai kompakts un ērts, arī lielāku, par meitiņas dupsi tur, noteikti, varētu uzsēdināt. Emīlija par podiņu bija visai nogaidošā un vērojošā pozīcijā, viņa ar to brauca pa istabu, viņa to nēsāja kā somiņu, bija brītiņš, kad to bija nolikusi vannasistabā un tas tur kādu brīdi arī vienkārši stāvēja. 

Taču nu vairākus rītus mums ir lielisks rituāls, Emīlija iet uz šī podiņa un pēc garās naksniņas pačurā, nevis autiņbiksītēs, bet gan podiņā. Šo rituālu pirms nedēļas iesākam vannasistabā, kad pati sēdēju uz lielā poda, bet meitiņa uz šī. Viņa teica:"Emim podiņu, mammai podiņu!"

Tā kādu brīdi abas sēdējām, līdz meitiņa piecēlās no poda, apskatījās, un teica:"Urrā, pačurāju". Un ļoti skaidri izrunāja burtiņu "r". Tagad katru rītu podiņu nesam lielajā istabā, lai par šo panākumu var priecāties gan tētis, gan brālis, gan māsa, gan arī mazie kaķīši. Jo viņai par to tiešām tik neviltots un milzīgs prieks.

Lai arī mums podiņapmācība norit visai lēni, esam ceļā un esam izveidojuši jauku rīta rituālu ar smaidu lūpās, vaigos, acīs un sajūtu, ka esam lielas, un esam apguvušas lielisku jaunumu, virzoties lielajā pasaulē!

Paldies, "Māmiņu klubam" par lielisko balviņu