Kad no 32.izmēra ir jāpārceļas uz 40, - briesmīgi..

Ikdiena katrai mammai ir ļoti steidzīga un darbiem piepildīta. Zem šīs katras mūsu ikdienas slēpjas ne tikai prieks, laime, dzīvot griba, bet arī stress, laika trūkums, izmisums, sāpes. Pirms kādiem 5 gadiem no šīm visām piesātinātajām emocijām es, tolaik 2 bērnu mamma un strauji tovojoties drīz vien saviem trīsdesmit, svēru tikai 45kg. Biju ļoti tieva, pārāk tieva.

No rītiem man pietika ar kafijas krūzi un dažām jogurta karotītēm, bet pusdienās - viegla zupiņa. Tas bija viss, ko es varēju ieēst.

Aiz tik daudz pārmaiņām, noguruma, nevarēju ieēst. Līdz bija pienācis brīdis, kad apģērbu sev veikalos nespēju nopirkt, jo XS izmērs arī bija par lielu. Arī veselības problēmas saainājās, jo sakās mazasinība, dzelztrūkums organismā. Protams, apkārtējiem no malas likās - tik tieva, slaida ar diviem bērniem, bez sporta zāles vairākas reizes nedēļā.... Izcili, vai ne? Bet izcili es nejutos, man visu laiku bija nogurums, gribeju gulēt. Šādi es dzīvoju vairākus gadus, līdz satiku tagadējo vīru, kurš man iemācīja atkal normāli ēst, jā, sākām ar nu jau pus trauciņu jogurta, viņš man ļoti daudz gatavoja jūras veltes, jo tās man ļoti garšo. Viņš ļoti bieži man taisīja pārsteigumus, tieši kulināros pārsteigumus un, kā nu es atteikšu un neēdīšu, ja cilvēks ir tik ļoti centies?

Nekas nenotiek uzreiz, svars nenāca klāt, nolēmu lietot homeopātiskos preperātus, kuri veicina apetīti un vielmaiņu. Bija jūtami nelieli uzlabojumi, kad nu XS apģērbs man derēja, nekarājās, bet tad mūsu ikdiena sagriezās kājam gaisā, jo man diagnozticēja vēzi, es ļoti daudz raudāju, es nespēju izkāpt no gultas, es nespēju sarunāties ar bērniem bez asarām acīs.

Uzsāku terapiju un tad mēneša laikā man pēkšņi svars sāka augt un biju pieņēmusies par 10kg, kas vizuāli īstenībā pie maniem 45 nebija nemaz tik traki, biju apaļāka, nekā parasti, bet ne resna.

Ļoti daudzi baumoja un pat man pašai jautāja, vai gadījumā neesmu stāvoklī, bet tad, pēc nepilna gada, tiešām biju trešā bērniņa gaidībās. Man arī tas bija milzīgs pārbaudījums un stress, jo katra pārbauda, katra sāpe šķita nelaba. Protams, šī bija laimes spēle, bet šis arī bija laiks, kad šoreiz "apēdu" visas savas sāpes, bēdas, stresus. Es varēju ēst visu laiku, ļoti liels mīnuss bija tas, ka es strādāju no mājām, bet mājās vienmēr ir ko uzēst.

Grūtniecības laikā mans svars bija 85kg. Skatoties uz drēbēm, kad no 32 ir jāpārceļas uz 40, man šķita briesmīgi. Ierobežot sevi nesanāca, jo šī ēšanas tieksme bija milzīga. Arī pēc dzemdībām nespēju ātri nomest svaru, arī tad visu laiku ēdu. Bet nu jau pus gadu man izdodas pa kilogramam, diviem, trim sniegties uz savu vēlamo svaru, kā arī apetīte un šī ēšanas mānija ir mazinājusies. Kas to izmainīja?

Tas, ka par savām sajūtām, sāpem, piedzīvoto sāku atklāti runāt, rakstīt. Tieši tas man liek justies kā normālam cilvēkam, normālai mammai, jo uzdrošinoties šos ļoti jutīgos jautājumus un sajūtas "kustināt", saprotu, ka tas nav nekas slikts, ka tas nav nekas nenormāls, ka šādas sajūtas un piedzīvojumi ir daudziem, daudzām īstām, reālam mammām. Tas, ka ne tikai man ir vēzis, bet tādu cilvāku ir daudz, tas, ka es par to runāju, atklāti runāju, īstenībā mudina kādu daļu laicīgi iet un ārstēt šo briesmoni, tas mudina vairāk baudīt dzīvi un pateikt paldies par to, ka es dzīvoju, ka es elpoju un mudina darīt vēl vairāk, nevis ieslīgt depresijā guļoti gulta zem segas un raudot spilvenā ar čipšu paku rokā un kolas pudeli skapītī.

Šī runāšana par sajūtām liek saprast, ka ne tikai es netieku galā ar ikdienas darbiem, ka ne tikai es jūtos neizgulējusies, ne tikai man bērni savā starpā strīdas, ne tikai man māja ir nekārtībā, trauki nenomazgāti un ziniet, tas ir normāli un tad, ka Tu šo apzinies, Tu pārstāj, vai arī mazāk sevi tirdi par neizdarītām, nepaspētām lietām. Kādai, varbūt šķiet par to runāt nevajadzētu, kādēļ šīs sajūtas ir jānes ārpus mājas, ārpus ģimenes un ārpus sevis pašas, bet tieši tas man ir devis vieglumu un sajūtu, ka šīs sajūtas, ko izjūtu es, ir normālas, ka es neesmu slikta mamma, slikta sieva, slikta sieviete, slikta draudzene, slikta vadītāja utt.

Tas ir normāli, ka mammas profesija un būt reālam cilvēkam, nav viegli, ka nav vienmēr visam jābūt ideālam, perfektam, skaistam. Arī mamma var būt treniņtērpā, ar sanemtiem matiem, gumijas zābakiem, vai tieši otrādi vilnas zeķēm kājās. Tieši šis pus gads man ir devis ļoti daudz - es pamazām atbrīvojos no šiem liekajiem, nevajadzīgajiem kilogramiem, kuros dzīvo īstenība manas emocijas, emocijas, ar kurām līdz šim netiku galā, kuras ēdu, "noriju", jo par tām nerunāju, centos tās apspiest, bet sevi jau nepiemānīsi, vai ne? Tagad esmu tikusi līdz 65kg, ēdot trīs reizes dienā, protams, dažreiz arī panašķējoties, ja dikti sagribas.

Es ticu, ka ejot laikam, spēšu būt vēl slaidāka, gribētos vēl vismaz 5-7kg nomest, cenšoties sevi kontrolēt, cenšoties sadzīvot ar savām emocijām, nevis tās apēst, vai vienkārši "norīt", jo ir ļoti vienkārši ieslīdēt no viena grāvja otrā, es to esmu izbaudījusi pēdējo piecu gadu laikā, kad apkārtejie Tev stāsta par to, cik neveselīgi tieva Tu esi, ka kauli spīd, visas drēbes izskatās kā uz pakaramā, vai arī tieši otrādi, kad Tev katru otro mēnesi jautā:"Tu tiešām neesi stāvoklī? Tu nu gan esi apvēlusies, vai labāk krieviski skan šis izteikums - Kak Ti horoso popravilasj :)

Tādēļ mudinu ik katru mammīti par to padomāt, padomāt, lai mēs pašas nonodarītu sev pāri, jo mēs katra esam visforšākā netiecoties pēc ideāliem, dzīvojot realitātē un esot reālai mammai, sievai, sievietei, meitai, draudzenei. Nemocīsim sevi. Iemācīties to ir grūti, tas ir jāizdzīvo, jo tikai tā mēs iepazīstam sevi, savas emocijas. Nu nebūs tā, ka šodien par to atklāti ar kādu parunāšu un rīt jau man būs par 5kg mazāk, vai tieši otrādi - rīt, es biedzot būšu veselīgi tieva, ne "kaulu kambaris". Nē, tas ir darbiņš ar sevi ilgtermiņā, un ne vienkārši parunāšana, tā ir emociju izdzīvošana sevi nemokot.

Lai jauka šī sniegotā diena,

Zane

Sūti savu stāstu uz realamamma@maminuklubs.lv!

Stāsti būs kā iedrošinājums katrai mammai par to, ka ir normāli būt nogurušām. Ir normāli atzīt, ka kaut ko nespējam. Ir normāli dažkārt "apēst" savu stresu un pat nogurumu. Ir normāli būt normālai, nevis perfektai mammai!

Reizi mēnesī kādai stāsta autorei dāvinimāsim pārsteiguma balvu!

Skaties jau svētdien TV3 plkst.8:50 Māmiņu Klubā seriālu REĀLAS MAMMAS! Parunāsim par ēšanas traucējumiem!