Pirmās lielās pārmaiņas

Pirmās lielās pārmaiņas

06. Aug 16:15 Olīša mamma Olīša mamma

Beidzot bijām nobrieduši, ka ir pienācis laiks Oliveram pārcelties čučēt miedziņu uz savu istabu. Pareizāk sakot, ES beidzot biju gatava ļaut bērnam gulēt atsevišķā istabā no mums.

Šis nebija tāds viegls lēmums, jo tomēr, nevar paredzēt, kā mazais cilvēks uzņems šīs pārmaiņas.

Tas, ka šim procesam ir jānotiek jau pusdienas laika miedziņā bija skaidrs jau sen. Svētdien no rīta pamodos un sapratu, ka šī ir tā diena. Tā nu Olivers kopā ar tēti, jauca ārā gultiņu un pārcēla to uz Olivera istabu. Olītim protams šī “tēva&dēla lieta” ļoti aizrāva, jo viņam patīk iesaistīties procesos, kur var palīdzēt tētim – skrūvēt, padot skrūvītes un tml.

Viss vairāk mani satrauca kā būs ar nakts miedziņu, jo ļoti bieži, kad Olivers atmostas, viņš pieceļas gultiņā, paskatās uz mums, redz ka mēs arī tur esam un guļ tālāk. Uztraucos par to, kā būs, kad viņš atmodīsies savā istabā, viens un meklēs mūs.

Pirmo dienas miedziņu viņš pilnībā bez problēmām pavadīja savā istabā. It kā nekas nebūtu mainījies. Smuki paņēma savu sosīti, lācīti un čučēja. Bet kā jau minēju, mani vairāk uztrauca nakts miedziņš.

Arī uz nakts miedziņu viņš aizgāja gulēt ļoti mierīgi. Visas nakts garumā viņš mani sauca tikai divas reizes. Jo pirmajā reizē viņam izkrita sosītis no gultas un otrajā reizē viņš miegā nevarēja atrast savu lācīti. Bet kā Jums šķiet, vai es viņa istabā visas nakts laikā iegāju tikai tās divas reizes?! Protams, ka nē. Es tur biju kādas astoņas reizes. Ik pa laikam atmodos un gāju skatīties, vai viss ir labi, vai viņam nav auksti, vai nevajag segu uzsegt un tml. Diezgan “crazy” mammīte. Bet ticu, ka ne es vienīgā tāda.

Pēc divām naktīm pašam savā istabā, man ir skaidras divas lietas. Pirmā, ka manam bērnam ir pilnīgi vienalga, kurā istabā viņš guļ, galvenais, lai kāds no mums viņam ir līdzās, kamēr viņš aizmieg un nākam, kad tiekam saukti. Un otrā, ir pārmaiņas, kuras psiholoģiski ir grūtākas mammām. Šī ir viena no viņām. Es atzīstu, ka šī situācija man rada vairāk stresa nekā bērnam. Man ir grūtāk, jo ir pieradums, ka viņš visu šo laiku ir bijis blakus gultiņā. Un nu viņš ir citur.

Ārprāts cik tās mammas ir jocīgi cilvēki. Pašai nāk smiekli šo apzinoties un rakstot šeit.

Šīs pārmaiņas noritēja ļoti veiksmīgi, cerams tā būs arī turpmāk. Pēc kāda laika mums būs jāķeras klāt nākamajām pārmaiņām – atradināšanai no māneklīša. Oi, zinu, tas nebūs viegli. Bet mēs to varam!

Bērni aug pārāk ātri! Nopietni!