Pirmais bērnudārza “cēliens” noslēdzies!

Aizvadītajā nedēļā Ieviņa uzsāka bērnudārza gaitas, bet pirmā nelielā apskaidrība par gaidāmo radās jau 12. martā, kad devāmies to aplūkot, kā arī nokārtot visas formalitātes.

Dārziņa apmeklējumā satikām brīnišķīgu vadītāju, kura mums veltīja necerēti daudz laika un atsaucības, aicināja iepazīties ar grupiņu. Ļoti brīnišķīgi likās, ka mums abām ļāva pusstundu padzīvoties grupas telpās. Šajā laikā Ieva varēja bez stresa aprast ar jauno vidi, savukārt, es – iegūt atbildes uz pēdējām neskaidrībām un iepazīties ar audzinātāju.

Pirmā bērnudārza diena pienāca 2 nedēļas pēc “testa brauciena”. Tas bija pirmais rīts pusotra gada laikā, kad mums visiem nācās celties agri (7.00), lai dotos svarīgās darīšanās. Atcerējos nedaudz piemirsto rīta haosu, kad nevar laiski gatavot brokastis un malkot kafiju. Kad kosmētika jāklāj uz aizpampušām acīm, un zobus steigā sanāk iztīrīt vēl pirms izdzerta kafijas krūze. Tik ļoti ilgi gaidīta atbildības un dzīvības sajūta dzīslās! Varētu teikt, ka pirmajā rītā mani nomodā noturēja adrenalīna sajūta.

Ieviņu gan pamodināt bija grūti – līdz šim viņa bija modināta vien kādas pāris reizes, vienmēr varējusi gulēt tik ilgi, cik pati vēlas. Glāstījām, saucām, ieslēdzām televizoru un gaismu, līdz beidzot uzmodinājām dusošo skaistuli. Visu vēl vairāk sarežģīja tikko pagrieztais pulkstenis, kura dēļ Ievukam nācās celties 6.00 pēc vecā laika. Grūti.

Taču, tiklīdz acis bija vaļā, bērns atmodās ātri. Kā par brīnumu, pēc tik agras celšanās, brokastis tika apēstas zibenīgi. Jāpiebilst, ka pirmajos divos rītos izvēlējos putras nevārīt, bet izšķirties par labu ātrākiem brokastu variantiem, lai varētu saprast, cik daudz laika mums no rīta ir nepieciešams. Ievai brokastīs piedāvāju maizīti ar sviestu, sieru, nedaudz desas, atsevišķā trauciņā graudainais biezpiens un tomāti. Tā teikt – sakrāmēju priekšā visu, ko atradu, lai tikai bērns paēdis!

Kad pienāca ģērbšanās laiks, saskāros ar ierasto pretestību, kam ierēķinātais laiks jau bija iztērēts. Rezultātā mums abām papildus stress, jo laiks “spiež”, bet saģērbties vajag.

Ar piecu minūšu kavēšanos steidzāmies uz bērnudārzu. Lai gan ratos Ieviņu iedabūt grūti, pretenzijas vienkārši ignorēju – mums abām jāpierod, ka būs lietas, kas vienkārši jāizdara, turklāt - noteiktā laikā. Visu ceļu stipri uztraucos, sirds sitās kā negudra!

Pie ārdurvīm meitai pateicu, ka nākšu atpakaļ, nekur nepazudīšu. Taču redzēju, ka viņa to īsti nesaprot, neieklausās – acis šaudījās apkārt, viņai šķita, ka būs liels piedzīvojums kopā ar mammu. Noģērbu savu lolojumu, un, dziļi elpojot, ievedu grupiņā. Nozudu ļoti ātri, viņa pat nemanīja, lai gan bija vien pāris soļu no manis. Raudas aizejot nedzirdēju, tas man ļoti palīdzēja.

Jutos apbrīnojami mierīga. Galīgi ne tā, kā šķita, ka būs. Gaidīju, ka izplūdīšu asarās, pārdzīvošu, taču – nekā. It kā atstātu meitu tētim vai vecmammai. Turklāt likās, ka elpot kļuvis daudz vieglāk… Izbaudīju agro rītu vienatnē, papļāpāju ar satiktu draudzeni, izstaigāju veikalus, mājās pabeidzu rakstīt bloga rakstu par savu pusotrgadnieci. Atklāju, cik daudz varu paveikt, esot viena.

Domāju par to, kāpēc man bija tik viegli. Tad sapratu, ka laikam šī ciešā un ilgā auklēšanās mani nevis piesēja bērnam, kā es baidījos, bet tieši otrādi – piepildīja mani līdz tādam līmenim, ka jutu – esmu tik ilgi piederējusi mājai un bērnam, ka nu esmu gatava atkal atsākt dzīvot sev.

Protams, ik pēc dažām minūtēm raudzījos vai nav jaunas ziņas, lai gan mobilajam skaņa bija ieslēgta. Vēroju pulksteni, kā tam piekalta. Ar katru minūti sāku nervozēt arvien vairāk, gaidot kādu ziņu no audzinātājas. Kad beidzot saņēmu aicinājumu doties Ievai pakaļ, saģērbos minūtes laikā un visu ceļu aizvadīju pusskriešus. Ļoti sen nebiju izjutusi tik milzīgas ilgas pēc meitas.

Ieviņa mani ieraugot apraudājās, bet ātri norima un bija… viņa. Audzinātāja stāstīja, ka 10 minūtes raudājusi stipri, bet pēc tam gājis tīri labi. Protams, raudāšana mani nepārsteidza, jo savu bērnu pazīstu.

Pirmajā dienā Ieva bērnudārzā pavadīja 2,5 stundas. Vakarā visgrūtāk bija sev iestāstīt, ka ar šo pirmo dienu nekas nebeidzas – tas ir vienīgi sākums.

Otrās dienas rīts bija stipri līdzīgs - atkal cēlāmies 7.00, atkal ēdām ātri pagatavojamas brokastis (“Milzu” kanēļa brokastu pārslas ar pienu). Ieviņa izēda visu bļodu.

Tālāk viss bija identiski, atskaitot meitas reakciju pie grupiņas durvīm – atdevu un atstāju jau raudošu.

Kad aizgāju meitai pakaļ, paņēmu viņu uzreiz no pastaigas. Ieva atkal aiz prieka apraudājās, šoreiz varēju manīt, ka bija raudājusi vairāk, taču visu mājupceļu čaloja un jokojās. Mājās izēda visas pusdienas un nogulēja 3 stundas no vietas. Pirmo stundu viņa miedziņā šņukstēja… Vakarā neredzēju savā bērnā nekādas izmaiņas, atskaitot nogurumu.

Trešajā rītā mēs abi cēlāmies agrāk (6.45), lai mierīgi sagatavotu brokastis un sataisītos paši. Beidzot brokastīs izvārīju biezputru. Ievu cēlām ap 7.20. Atmodās diezgan raiti, brokastis paēda kārtīgi.

Šoreiz meita kļuva nemierīga jau ārpusē, kamēr “noparkoju” ratus – acīs parādījās asariņas, sauca;” Mammia, mammia!”. Saprata jau… Šie brīži man kā mammai ir grūtākie – teikt bērnam, ka viss ir labi, lai gan pašai sirds lūzt. Ieejot iekšā, Ieva nomierinājās, noģērbāmies ar jokiem. Cenšoties visu izdarīt raitāk, es viņu aši ievedu grupiņā un aizsteidzos prom, aizmirstot pateikt maģiskos vārdus;” Es būšu atpakaļ.” Par to sevi šaustīju visu atlikušo dienu.

Ar audzinātāju sarunājām, ka Ieva paliks uz pusdienām, un došos viņai pakaļ 12.00. Tātad viņa bērnudārzā pavadīja 3,5 stundas.

Šai laikā izdarīju visu iepriekš plānoto un vēl. Nezināju, ko darīt, kur likties. Tā gaidīšana ir tik ļoti mokoša! Lai gan centos sevi atturēt, māju pametu ātrāk, kā vajadzētu. Arī soli palēnināt nespēju – ierados tur ātrāk kā solīju, tādēļ stāvēju aiz durvīm un lasīju nedēļas ēdienkarti.

Kad iegāju grupiņā, Ievucis atkal apraudājās mani satiekot. Kamēr runāju ar audzinātāju, sēdēja man klēpī, pielipusi kā mazs dadzītis. Lai gan izskatījās pārgurusi, tiklīdz pametām grupiņas telpas, mans bērns tā kā atdzīvojās – sāka smaidīt, jokoties, atteicās kāpt ratos un pusi mājupceļa veica kājām. Mājās piedāvāju pusdienas, bet neēda – ļoti labi bija paēdusi bērnudārzā.

Pēc dārziņa Ieva nogulēja 2 stundas, pirmās minūtes šņukstot miegā, bet visu atlikušo dienu miegojās un vakarā aizmiga agri.

Pēdējās dienas rītā mēs abi pamodāmies mazliet aizkaitināti un noraizējušies, jo Ieva nakti bija nogulējusi nemierīgi – bieži cēlās, daudz “pupojās”, īsi pirms modinātāja pat centās aizrāpot līdz gaismas slēdzim. Baidījos, ka pēc šādas nakts nespēs bērnudārzā tikt galā ar nogurumu.

Šoreiz Ieviņa sāka kļūt tramīga jau pie bērnudārza vārtiem. Es mierināju sevi ar domu, ka šī ir pēdējā diena, tad varēsim atpūsties un “sagremot” piedzīvoto. Bet uztraukums, tuvojoties ēkai, manī izvirda ar katru rītu arvien stiprāk, skaitīju katru savu ieelpu un izelpu, lai nomierinātos.

Visu noģērbšanās laiku meitiņa šņukstēja un īdēja. Centos ar viņu runāt, stāstīt, šķita, ka tas palīdz, lai gan mazā sirsniņa sāpēja tāpat. Atkal atstāju viņu raudot auklītes rokās.

Jāpiebilst, ka šī bija pirmā diena, kad tādu īstu nogurumu nemaz neizjutu – palēnām sāku pierast pie jaunā režīma.

Kad atkal 12.00 ierados pēc Ievas, ievēroju, ka viņa spēlējas ar mantiņu (audzinātāja teica, ka viņa praktiski nespēlējoties, daudz sēžot), un, mani ieraugot, pirmo reizi neapraudājās, skrēja pretī priecīga, saucot;” Mamma, mamma, mamma!”. Lai gan vēl ir pāragri spriest par izmaiņām, uztvēru to kā labu zīmi.

Arī pusdienas laikā viņa vairs nešņukstēja miegā. Nogurums vakarpusē gan saglabājās kā ierasts.

Par to, kas mūs sagaida nākotnē – trešdien plānots Ieviņu bērnudārzā likt gulēt. Ja šī pieredze būs veiksmīga, ceru pēc mēneša atgriezties darbā.

Lai gan neprātīgi ilgojos pēc atgriešanās darba vidē un savas individualitātes, mana meitiņa man ir dārgākais pasaulē – ja jutīšu, ka vēl neesam gatavas, strādāt atsākšu maija beigās, kā plānots iepriekš.

Bet ko tagad? Baudīsim nesteidzīgos rītus, garās pastaigas un enerģiskos vakarus. Krāsosim olas, cepsim pīrāgus un visi apmeklēsim Lieldienu pasākumus pilsētas centrā. Krāsim spēkus, būsim viens otram un gatavosimies “otrajam cēlienam”.

P. S. Foto no mūsu pašu arhīva. :)