Stāsts būs par sievieti / māti un meiteni, kas nu jau ir sieviete, izcīnijusi savu vietu dzīvē. Bet sākums nebūt nebija viegls, lai kā citi domāja, ka viņa jau nekur tālu netiks tā pat kā tēvs. Kāpēc tēvs? Tieši ar par to ir šis stāsts, kā meitene atrada sevi, savu vietu dzīvē, jo bērnibā nebūt nebija viegli.
Nu tad tā.
Ģimenē tēvs, māte ,trīs bērni. Dzīvo kopā ar tēva mammu, mīļo omi.
Viss ir kārtībā līdz kādu dienu bērni uzzin,ka tētis vairs mājās nepārnāks, nē , nē viņam nekas nenotika, viņš ir sveiks un vesels, tikai sastŗādājis nedarbus,kā bērniem tika stāstits un nu kādu laiku būs jāpavada prom no ģimenes. Tad bērniem bija 9, 8 un 2 gadi . Proti, kamēr jau mazi, tikmēr viss bija kārtībā, taču sākās tīņu gadi un vienaudži kā zinām ir ļoti nežēlīgi, pat jāsaka ne tikai vienaudži, bet arī viņu vecāki, JO bērniem jau nav jāmaksā par vecāku kļūdām. Tad nu sākās visādi pārmetumi, ka tu, jūs esat cietumnieka bērni, jūs esat nekam nederīgi, nulles jūs esat. Un tā dienu no dienas.
Māte viena centās uzturēt bērnus, nodrošināt visu,kas nepieciešams, taču ar laiku iekrājās parāds un nācās meklēt mazāku mitekli un to ātri vien izdarīja. Tika sameklēts 2 istabu dzīvoklis ar malkas apkuri, neejošām labierīcībām, viss iekšā remontējams. Kur pieskārās tur sienai apmetums krita nost , grīdas šķības, krāsns labojama. Viss labojams, bet, kā ir tā ir, jādzīvo,ka līdzekļi atļauj.
Pamazām mājvieta tika sakopta, izremontēta un varēja dzīvot. Taču visiem vietas bija cik bija, jo arī ome ar opi atnāca dzīvot kopā, lai vieglāk ar maksājumiem. Tad nu vecīšiem viena istaba, mammai ar dēliem otra istaba, meitai , meitai gulta koridorā, gan jau būs labi. Meitene par to nepārdzīvoja, jo vieta laba lasīšanai, nevienam pa kājām nemaisās un viss ir kārtībā. Tā domāja meitene.
Skolā modernākās drēbes nebija, par modernām lietām vispar nesapņot. Māte diendienā devās uz darbu no darba atpakaļ, ka likās,ka bērni viņu vispār neredz, skumji, bet bija mīļā ome,kas visus apčubināja un samīļoja, palīdzēja,kā varēja un atbalstīja grūtā brīdi.
Tad māte izlēma aizdoties pie radiem , bērni palika pie omes ,jo viņiem jaapmeklē skola, jaiet atstrādāt brīvpusdienas, gan sev, gan jaunākajam brālim priekš bērnu dārza.
Tad māte atgriezās no radiem, tad atkal aizbrauca, tad atkal atgriezās un tā vairākkārt līdz paziņoja,ka viņa ar bērniem pārvācās uz citu pilsētu, mātes dzimto pilsētu, kur viņa ir atradusi,kur dzīvot,labāku darbu, kaut sākumā tā nemaz nebija. Tā nu sākās pakošanās un pārvākšanās. Cik nu ģimenei to mantu,dēbju bija. Maz, bet bija.
Ome skuma! Jo viņai likās,ka atņem pašu dārgāko, līdz beigās māte paziņoja,ka vecākais bērns pabeigs skolu te pat un tad pēc gada būs jānakot dzivot pie viņas.
Tā ģimene gadu nodzīvoja bez vecākā dēla, brālā, bez viena sava ģimenes locekļa.
Dzīvoja pie mātes drauga, kas meiteni izkalpināja un izdancināja visādos mājas darbos, pats kājas paceldams dīvāna , ieurbies TV - izdari to, izdari šito, ko tu čammājies u.t.t noniecinot meiteni. Māte to nemanija, jo bija ieurbusies darbos, lai nodrošinātu pilsētas dzīvi sev un nedaudz arī bērniem, kas dzīvoja pie viņas. Diviem bērniem, par trešo, vecāko bija piemirst, ka arī viņam kaut,kas nepieciešams, jo ome jau nevar visu nepieciešamo iegādāties par pensiju. Bet tas māti neinteresēja.
Tā pat māte pazuda, kā māte, jo neieklausījās savos bērnos, bija meita,kas vaktēja mazo brāli, jo nu jau svešā pilsēta sāka mācīties aŗi skolā. Un vai visi mājās darbi tika paveikti vai ne, tos parbaudīja māsa, jo neviens cits jau to nedarīja. Bet tas,ka arī meitenei bija pašai jāmācās,tas ne vienam neinteresēja. Gan jau pa nakti, to izdarīs, bt gaismu slēgt iegšā nevar! jāiet gulēt visiem! Tā nu viņa cinījās ar mājas darbiem pirms stundām skolā, pēc stundām, jo tiklīdz ienāca mājās pa durvim pretī bija brālis, brālis,kam nepieciešama māsas palīdzība. Meitenei brīžam likās,ka tā ir kā mūžība, jo jau pirms pārvakšānas un brālā uzsāksākšanas mācīties brālis bija jāvaktē, visur bija pakaļ. Un no vecākiem atskanēja frāze, kad sāks iet skolā , brāli līdzi varēsi neņemt, varēti būt viena pati. Taču tas nemainījās arī pārvācoties,kad sākās brālim skola. Un,kurš gan cits viņa nodomāja, ka tikai Es esmu savam brālim un vēl mums abiem svešā pilsēta. Tā viņa palīdzēja viņam vienmēr un visur,kur vina varēja.
Tad nāca laiks,kad māte jaunajā pilsēta zaudēja darbu, firma bankrotēja un kādu laiku nācās dzīvot uz viņas drauga ienākumiem,kas nu viņam nekādi netika pie sirds, jo tie tak neesot viņa bērni. Viss,kas bija, tas nāca pār bērnu galvām, jo mātes draugs kā izrādījās ir "Rūdīts" dzērājs un, kad aizrāvās ,tad aizrāvās kā piektdienā sāka varbūt pirmdienā beidza. un tā ilgi, ilgi, līdz māte atrada darbu, citu dzīvokli, kam atkal sienas bira, krita,kā skārās, ūdens kāpnu telpā, tualete kopējā, bet ,bet miers, miers , iestājās miers uz kādu laiku. Likās,ka pat ģimene satuvinās, bet nē, tā tikai likās. Māte tomēr nebija tik stipra un atklāja tai laikā jau bijušajam draugam,kur dzīvojam un tad viņš nāca pie mums, mamma pie viņa un meitene ar brāli atkal jau palika vieni.
Tad vecākais dēls beidza skolu un atnāca dzīvot pie mātes, māsas un brāļa,kas nu jau bija nedaudz drosmīgāks. Drošāks par sevi un māsai arī bija laiks sev, kaut nedaudz , bet bija.
Tā nu meitene arī varēja nedaudz iziet ar jauniegūtajām draudzenem, pāris bija, jo viņas nezināja, neko par tēvu, neko par viņas pagātni, neko. jo tomēr pārvācas pārsimts kilometru uz šejieni.
Bet tik un tā bija noniecināšana, jo nebija moderns apģērbs, neesot modīgas lietas.
Tā nu meitene atkal saskuma, par to,ka viņai nekā nav , salidzinot ar klasesbiedriem.
Māte to ignorēja, jo neesot naudas, naudas nav nekad, tā nu neko vareja nemaz nejautāt.
Meitenes ikdiena ritēja - skola, mājas, brālis, mācibas, šad tad pa kādai disenei un satikšanās ar puisi, jā meitenei bija tiešām jauks un kautrigs puisis.
Tā nu meitene pabeidza pamatskolu un par spiti visam, kā nu gājis sakostiem zobiem dēl brāli aizgāja strādāt, kaut skaitījās tas vasaras darbs,tas tāds nebija,jo 16 gados oficiāli strādāt nevarēja. Tad nu strādaja neoficiāli, bet vismaz bija darbiņš. Kāda naudiņa.
Laiks gāja, ikdiena ritēja daudz maz vienādi, te darbiņš te mācīšanās skolā ,te palīdzēšana brālim, te mājas.
Tad mamma atrada citu mājvietu, dzīvoklli, darbu un dzīve it kā nedaudz nokārtojās, mammas draugs arī vairs tik bieži nebija pie mums un bija mierīgāk. Vecākais brālis arī nu jau dzīvoja kopā ar visiem. Tā nu bija gimene - mamma, brāli un m'āsa.
Tēvs vairākus gadus pavadījis prom no ģimenes , pamazām pats atgriezies dzīvē, pāris reizes satikās ar bērniem, sievu nē, jo nu jau tā bija bijusi sieva. Tā tikās vien dažas reizes . Bet laikam jau grūti pēc tik ilgiem laikiem tikties. Tā nu izvēlējās netikties, bet nu kā ir tā ir.
Meitenei, loti tas sāp, ka tēvs izvairās no viņas, bet ,lai kā censtos sakontāktēties viss ir lieki, vairs necenšās to darīt.
Laikam ejot arī mazais brālis pieauga un nu meitene spēra soli uz priekšu aizgāja dzīvot uz lielpilsētu, tur sāka strādāt, turpināja mācības, ar savu draugu arī satikās, gan Lielpilsētā, gan atbraucot atpakaļ uz provinci, ka moderni saka :) pamazām pamazām ,bet meitene izcīnīja sevi ,savu dzīvi, lai kā viņai bīja gājis augot pie vecākiem, tad pie mātes kopā ar brāliem, palīdzot gan mātei,gan jaunākajam brālim.
Tagad meitenei pašai ir ģimene,ko izveidojusi kopā ar draugu ar kuru jau tikās sen, arī tad,kad klājās grūti. Draugs prata novērtēt viņu,nevis to,kas vinai pieder vai nepieder.
Kad nolēma pa visam ,ka būs ģimene,tad meitene no galvaspilsētas atnāca atpakal uz provinci, sākumā dzīvoja pie drauga vecākiem, lidz atrada paši savu dzīvokli, kas nebija nekas dižs - viena istabina, virtuve,tāds nu bija tas dzīvoklis, jo labierīcības nebija , tās bija kāpnu telpā, ūdens akā. Bet tas bija sīkums, jo viņa bija kopā ar savu otro pusīti, puncī jau auga un atīstījās bērniņš un visi sīkumi,kas likās,ka vajag nelikās tik svarīgi. Tas,ka jāsanes malka vai jāuznes ūdens no akas, tas bija sīkums. Jo viņi dzīvoja savā dzīvokli, vienkārši bija kopā. Bija laimīgi.
Piedzima meitiņa, maza jauka meitiņa, kas tikai pastiprināja ģimenes laimi, prieku un atbalstu vienam pret otru, un puisis viņai teica :"Es gribu ar tevīm precēties! Tu man esi viss, viss . Es Tevi mīlu! Vai būsi mana sieva?" Meitene atbildēja : "Jā!"
TA nu ar saviem nelielajiem līdzekļiem viņi pamazām saplānoja savas kāzas , nelielas, bet tas nebūt nav svarīgi cik lielas viņas bija, galvenais, ka apliecināja viens otram ,ka vēlās būt kopā uz mūžu.
Mazā meitiņa ik dienas priecēja vecākus kā mammu,tā 'tēti, protams , arī vecvecākus.
Meitene uzsāka mācības nei;gi pēc pirmās meitas jubilejas, mācijās gan kopā ar meitu, gan viena pati, ja bija ,kas pieskata meitiņu, bet mācības pabeidza.
Tad meitene sajuta patīkamu nogurumu,ka aizgāja vienmēr gulēt ar meitiņu diendusu.
un vira mamma tik noteica, ka tik negaidāt brāliti vai māsinu. un tā arī bija. Sākuma apjukums, izbrīns. Vēlāk jau prieks un satraukums,kā būs, tik mazā dzīvoklī, bet tie tomēr bija tikai sīkumi. Visus jautājumus ,kas jaucās pa galvu atrisināja tikai roku darbs, planošana un nepadošanās.
Ta auga puncis meitenei, meitene bija priecīga un savai pirmajai meitiņai stāstija,ka punci mammai ir bebis un drīz jau satiksies. Un, protams, laiks jau skriens nemaz neskatoties ne uz ,ko! Piedzima meitiņa. Visi priecīgi. Ikdienas sīkumi ne viņu, ne vīru nesatrauca. Neskatoties uz to,ka meitene nestrādāja pirms piedzima otra meitina. Ienakumi, bij, cik vini bij. Bet bērniņs ir tas,kas aizkliedē visas bažas un, ir tikai jasaplano,ko viņi arī darīja.
Pelnīja tikai vīrs!
Neskatoties uz to,ka uzsakot dzīvot savā dzīvokli viņiem bija vien piepūšamais matracis, atdots TV ,daži palagi, sega un spilveni, tad nu jau ģimene ir teiksim tā ar mantām apaugusi, dzīvē izsitušies, pārvākusies no 1 istabas nelabiekārtota uz 3istabu labiekārtotu dzīvokli, irētu, bet tas ir sīkums, atkal sīkums,bet tā tas ir.
Ģimenē ir pievienojies arī 3 mazulis. Un visi 3 bērni ir viņiem paši labākie, mīļākie un superīgākie.
Tā pat meitene ir sava dzīvē izsitusies tā,ka nu atkal var palīdzēt savam mazākajam brālim , mammai un ne tikai. Jo no savu bērnu lietām,ko vairāk nevajag viņa nodot tālāk,tiem,kam tās tiešām ir nepieciešamas neko neprasot pretī.
Bet,ko ar šo visu raibo , saīsīnāto dzīves stāstu gribu pateikt?
Ka nevajag sevi,novērtēt par zemu. Ir jādomā, jādara un jāmeklē risinājumi, jo,lai arī kā meitenei ir gājis, viņa nekad nelūdza nekur palīdzību, bet darīja pati, gāja un meklēja iespējas,kad viņai var noderēt, gan tad, kad vēl dzīvoja kopā ar mammu un brāliem un ari ,tad,kad viņai jau bija izveidojusies sava ģimene. Un tikai darot, nevis neko nedarot un čikstot,ka neka nav, neviens nepalīdz, valsts ir tada un šitāda, man iet grūti,citiem nosplauties u.t.t. Būs redzami reāli panākumi jeb kurā jomā. Ir tikai jādara.
Ar cieņu 3 bērnu mamma!
Jā , es piekritīšu ,ka ir saraustīti, bet padomā, kā rit ikdiena ša stāsta autorei ar trīs bērniem. Un,laiku vajag atvēlēt,lai uzrakstītu šo visu.
BET, piekritīšu arī tam,ka lūgt palīdzību nav nekas nosodoš vai,kas briesmīgs, Bet atkal BET, pirms to lūgt, autors manuprāt ir domājis,ka apdomā,to vai Patiešām pats neko nevari darīt lietas labā un,ja tiešām ir tā,ka esi bezspēcīgs un tiešām neko nevari izdarīt, tad tiešām , nepieciešāma palīdzība no līdzcilvēkiem.
Tam es piekrītu.
Jo piekritīšu Meivas teiktajam, ka pēdea laikā MK tiešām bija sarosījušies lūdzēji, bet ne par tiešām tik loti vajadzīgām lietām - ikdienai, mazulim u.c.
Pārlasi vēlreiz rakstu,lai kāds arī tas būtu, literāri pareiz, nepareiz, bet mēģini uztver to pareizo domu. ko jau augstāk komentārā uzrakstīju,kā es to saprotu!
Vispirms dari pats, nevis nosodi,to,ka neviens nevēlās palīdzēt.
Palūko Labdarības sadaļu un palasi tur esošos rakstus un komentārus.
es ne jau par literāro pusi domāju 😀 ne visi ir rakstnieki vai māk literāri pareizi izteikties, īpaši ja raksta no sirds.
Katrā ziņā, lai mums jauka diena un izdodas! 🌷
Mums daudziem nav gājis viegli un cepure nost, ka esi 'izsitusies' dzīvē un esi laimīga.
Tikai gribēju piebilst, ne vienmēr lūgt ir kas nosodāms un slikts!!
lai arī stāsts pagarš ir vērts to izlasīt, lai saprastu, cik daudz mēs sievietes spējam! Un iespējams, stāsts tapa tā iemesla dēļ, lai mammām, kuras pēdējā laikā saradušās ar lūgumiem, liktu padomāt, ka arī pašām lietas labā ir kas jādara. Un tad mēs te "draudzīgi" tās mammas knābājam - ej tur, dari to ... Kad cilvēks pastāsta savu dzīves stāstu, lai iedvesmotu, uzmundrinātu, vai vienkārši pateiktu - tu tāda neesi vienīgā, atkal nav labi. Un atkal jau rupjības.
Meitenes, sāksim beidzot cienīt viena otru!
Un cepuri nost autores priekšā par drosmi cīnīties. Par sevi, savu nākotni, mīlestību, bērniem. 🌷